Gulbenes centralizētās siltumapgādes uzņēmuma “Vidzemes enerģija” pārstāvis Mindaugs Nevardausks ir uzņēmies smagu misiju. Viņš ir tas, kas ar pagājušā gada 1.decembri panāca siltuma tarifa paaugstināšanu pilsētā no 28,16 latiem līdz 43,96 latiem par megavatstundu siltuma bez pievienotās vērtības nodokļa. Tagad viņš sola šo tarifu atkal samazināt vismaz par dažiem procentiem. Sarunā ar “Dzirksteli” M.Nevardausks atzīst, ka ir grūti dzīvot svešā pilsētā, kur visi uz tevi raugās kā uz kaitnieku.
– Vai bieži gulbenieši jums saka, lai jūsu pārstāvētā firma pamet šo pilsētu, iet projām?
– Jā. Bieži. Droši vien domā, ka mūsu vietā atnāks kāds cits un siltumu pārdos par mazāku cenu. Nu nenotiks tā.
– Mēs, gulbenieši, vienmēr esam uzskatījuši, ka siltumapgādes jautājumu pie mums risināti progresīvi!
– Jā, taisnība. Paveikts ir daudz, taču vienā brīdī ieguldījumi nozares attīstībā bija mazāki par nepieciešamo. Ilgi dzīvot uz vecajiem resursiem nevar. Pienācis laiks paplašināties, mainīties. Iedomājieties, vai ar savu auto jūs varētu desmit gadus un ilgāk braukt, nelabojot mašīnu? Tas nav iespējams. Šobrīd ir panākta situācija, ka siltuma padeve ir nepārtraukta un nav bijis lielu avārijas situāciju. Taču tas ir bizness. Vienīgie “Vidzemes enerģijas” ienākumi ir no siltuma tarifa.
– Par kādiem grēkiem jūs nosūtīja strādāt Gulbenē?
– Ir tehniskas problēmas, kurām jāatrod risinājums. No profesionālā viedokļa tas ir interesanti. Es neraugos uz šo uzdevumu kā uz izsūtījumu. Kad būs uzstādīti jauni katli un nodrošināta stabila siltuma ražošana Gulbenē, manis te vairs nebūs. Savu darbu šeit būšu paveicis. Man tikmēr jāseko, lai “Vidzemes enerģija” nebankrotētu un lai tās darbība nenestu zaudējumus. Es neesmu “Vidzemes enerģijas” līdzīpašnieks, esmu tikai konsultants šajā firmā.
– Jūsu pārstāvētā lietuviešu firma organizēja siltumapgādi arī Rēzeknē. Tur viss slikti beidzās, pašvaldība līgumu ar firmu ir lauzusi.
– Es Rēzeknē netiku strādājis. Kā tur viss notika, man nav pilnīgas informācijas. Zinu, ka tie cilvēki, kas tolaik pārstāvēja mūsu firmu Rēzeknē, šobrīd vairs pie mums nestrādā. Tur bija konflikts. Detaļās visu nezinu, bet uzskatu, ka tur bija abpusēja vaina. Mūsu vaina un pilsētas vaina. Siltumapgāde nav joma, kur nauda krīt no debesīm. Tā ir liela atbildība nodrošināt nepārtrauktu siltuma piegādi. Tam ir vajadzīgi cilvēku un finanšu resursi. Un siltuma ražotājs tautas acīs visu laiku ir maita. Tas jāpacieš, jābalansē, lai klienti būtu daudzmaz apmierināti ar tarifu un lai firma nebankrotētu.
– Arī Gulbenē klienti ir neapmierināti. Daudzi sūdzas policijā un prokuratūrā. Cik bieži jūs izsauc uz šīm instancēm kārtējās sūdzības dēļ?
– Reizi nedēļā. Psiholoģiskais spiediens ir. Ja es justos negodīgs biznesā, es nervozētu. Taču mūsu firmas darbībā nav nekā nelegāla. Mēs nezogam. Darbojamies saskaņā ar likumiem. Siltuma tarifu Gulbenē nenosakām paši, to apstiprina Sabiedrisko pakalpojumu regulators. Ekonomiskā krīze saasina cilvēku emocijas. Mēs cenšamies iet pretim tiem, kam ir grūti uzreiz pilnībā norēķināties par dzīvokļos saņemto siltumu. Vienojamies par samaksu ilgākā laika periodā. Es gribētu, lai cilvēki biežāk ar saviem jautājumiem, pretenzijām nāktu pie manis personiski. Izrunāsimies! Es visu izskaidrošu! Bet tiem, kas nāk pie manis uz kabinetu un nemotivēti kliedz, es saku: pastrādājiet divus mēnešus manā vietā, parēķiniet līdzi, tad redzēsiet! Tāda rīvēšanās starp klientiem un piegādātāju ir bijusi un būs jebkurā valstī. Tagad jo sevišķi! Bet parēķiniet, cik maksā elektrība, cik šķelda Latvijā! Gandrīz tikpat, cik citur Eiropā. Vēl klāt jārēķina investīcijas. Sūkņi, apkures katls. Viss maksā tik, cik maksā. Siltums nevar būt lētāks par reālo cenu. Iedzīvotāju mazās algas, niecīgās pensijas, zemā maksātspēja – tā ir valstiska problēma, sociālais jautājums. Siltuma ražotājs atbildēt par to nevar.
– Kā ar šādiem pakalpojumiem Lietuvā?
– Lietuvā ir tāpat. Situācija ir saspringta. Taču tur komunālo pakalpojumu cenas ir lielākas nekā Latvijā. Dzīves līmenis nav augstāks kā pie jums. Arī Lietuvā ir krīze.
– Gulbenieši vienmēr bijuši aizdomīgi par šmaukšanos ar siltuma skaitītāju rādītājiem.
– Siltuma skaitītāji tiek rūpnieciski ražoti. Tādi paši siltuma skaitītāji kā Latvijā tiek izmantoti arīLielbritānijā, Holandē, Polijā, Francijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā. Bet Gulbenē kāds ir izdarījis atklājumu, ka notiek šmaukšanās. Tas ir jaunums Eiropai. Siltuma skaitītāji pirms uzstādīšanas tiek tarificēti, testēti, pēc tam tos plombē un periodiski atkal pārbauda.
– Vai daudz šoziem izmantots sašķidrinātās gāzes katls?
– Ir izmantots lielākoties kritiskajos momentos. Tās ir bijušas noteiktas diennaktis. Pastāvīgi izmantot šo katlu nemaz nebija domāts. Tas bija paredzēts tikai kritiskiem brīžiem. Turklāt nav svarīgi, cik daudz šis katls tiek izmantots, jo tas viss jau ir paredzēts siltuma tarifā.
– Vai jūs esat ciemojies lauku pirtī pie Gulbenes pašvaldības vadītāja Nikolaja Stepanova?
– Nē. Ar pilsētas domes vadītājiem man ir lietišķas attiecības. Mēs daudz strīdamies. Tur strādā cilvēki, kas dzird argumentus.
– Domē saprot jūs kā uzņēmēju?
– Nē, dome runā ar mani kā ar pakalpojuma sniedzēju.
– Jūsu mājas ir Kauņā, bet darbs Gulbenē. Kā to savienot?
– Tie, kas dzīvo lielajās pilsētās, zina, ka katru dienu vismaz divas stundas ir jāpavada ceļā no mājām uz darbu un atpakaļ. Tātad nedēļā tās ir 10 stundas ceļā. Manā gadījumā ir tas pats – pirmdien piecas stundas esmu ceļā no Kauņas uz Gulbeni, bet piektdien tikpat ilgu laiku pavadu ceļā no darba mājās. Pie auto stūres sēžu pats.
– Kā Gulbenē pavadāt brīvo laiku?
– Gulbenē apmeklēju peldbaseinu, eju spēlēt basketbolu, apmeklēju saunu Vecgulbenes muižā, izmantoju trenažieru zāli viesnīcā, slēpoju Madonā. Gulbenē man ļoti simpatizē bānītis. Izlasīju arī grāmatu par šo vilcienu. Katram ir vajadzīga zināma relaksācija no ikdienas.
Es gribētu apgūt meditāciju, jogu. Gulbenē diemžēl tādas iespējas nav. To darīt Lietuvā man pagaidām nav laika. Gribētu izlasīt kādu labu grāmatu par šo tēmu. Joga – tā ir dzīves filozofija.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Mindaugs Nevardausks.
Dzimšanas vieta, vecums: Viļņa, 29 gadi.
Izglītība: pabeigta Viļņas Tehniskā Universitāte, stažējies augstskolā Dānijā, maģistra darbu rakstījis par ēku renovāciju un siltināšanu energoefektivitātes veicināšanai.
Nodarbošanās: energoefektivitātes eksperts, šobrīd plāno vēl gadu strādāt uzņēmumā “Vidzemes enerģija”, organizēt centralizēto siltumapgādi Gulbenē un atrisināt uzņēmuma tehniskās problēmas.
Karjera: jau sešus gadus kā energoefektivitātes speciālists dažādās dāņu un lietuviešu firmās strādājis Lietuvā, Krievijā (Sanktpēterburgā), Ukrainā un tagad Gulbenē; pirms trim gadiem piedalījies elektroniskās biļetes ieviešanā sabiedriskajā transportā Lietuvas trīs pilsētās.
Dzīvesvieta: Kauņa, kur tiek pavadīta gandrīz katra nedēļas nogale, lai pirmdien atkal ierastos darbā Gulbenē.
Hobijs: deviņus gadus krāj firmu alus kausus, pašlaik – tieši Baltijas ražotāju alus kausus.
