Gandrīz vai varam pārmest krustu, ka mums iecerētā jaunā reģionālā reforma aizies garām, jo tālredzīgi tika izveidots liels novads. Klausoties sabiedriskajā televīzijā diskusiju, tā arī netapa skaidrs, ko iedzīvotājiem dos jaunā reforma. Es teiktu (gandrīz iznāk kā Ģirtam Rungainim!), ka galvenā reformas jēga ir skaidrs mājiens mazo novadu iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā – taisieties ka nu ātrāk prom! Uz kurieni? Uz lielajām pilsētām, kas raidījumā no politiķu mutēm izskanēja vairākkārt – Rīga, Jelgava, Ventspils, Valmiera, arī Rēzekne, Daugavpils. Jā, lielajās pilsētās ir darbs, bet ar dzīvošanu ir problēmas. Tas prasa lielas summas, tādēļ finālā daudzi izlemj – ja jau prom no mājām, no savas mazās pilsētiņas, tad jau tur, kur var kārtīgi nopelnīt. Un tā tie iedzīvotāji aizplūst, kā jau plūduši, – uz Vāciju, uz Norvēģiju, Zviedriju vai Dāniju un tamlīdzīgi. Reforma to noteikti neapturēs! Protams, politiķu izpratnē mazajiem novadiem ir virkne trūkumu, tie valstij izmaksā dārgi, nevar piesaistīt Eiropas naudu, nespēj nodrošināt kādu pakalpojumu, taču tie tomēr ir arī Latvijas identitāte, mazie novadu centri vēl notur cilvēkus šajās vietās. Ja ņemam par piemēru kaut vai mazo Apes novadu. It kā viņiem nav vēlmes atkal pievienoties Alūksnei, drīzāk skats tiek vērsts uz Smilteni. Vai Smiltene kļūs milzīgi bagātāka un plaukstošāka no šīs apvienošanās, jāšaubās, taču, kas ir pilnīgi skaidrs, Ape gan panīks, no mazas rosīgas pilsētiņas, cik tas šajos apstākļos ir iespējams, tā var kļūt par pamirušu ciemu. Un tā neskaitāmas mazās vietas Latvijā.
