Palaikam man pretī nāk viena un tā pati sieviete, kuras vārdu nezinu, bet mēs vienmēr parunājamies. Arī vakar viena otrai nepagājām garām, vārdu nepārminušas. “Kā ar veselību?” viņa man jautāja un piebilda, ka jāpateicas Dievam un jāpriecājas, jo pasaules gals ir tuvu. “Paskaties apkārt! Kas notiek pasaulē, redzi? Lai nāk pastarā diena, es nebaidos!” viņa teica. Ja tā labi padomā, mūsu sabiedrība kopumā psiholoģiski ir tendēta uz pasaules gala gaidīšanu. Mēs elpu aizturējuši katrreiz gaidām kārtējās Saeimas vai pašvaldības vēlēšanas, jo liekas, ka tas būs jauns sākuma punkts pēc vecās pasaules gala. Cerības – vilšanās un noliegums – atkal cerības un tā tālāk. Vai tāda ir tipiska kristīgo vērtību sabiedrība? Mēs pārsvarā dzīvojam neapmierinātībā, bet tomēr esam priecīgi, jokojam, ironizējam uz velna paraušanu. Un pa to laiku aizmirstam pašu būtiskāko patīkamas eksistences jautājumu – kā ar veselību? Tā jau saka, ka retais vai pat neviens no mums nenodzīvo tādu mūžu, kāds patiesībā ir ieprogrammēts cilvēces gēnos. Tie nav 100 gadi, bet vairāk. Cits jautājums – vai es gribētu dzīvot 100 gadus? Kāds mācītājs man reiz teica: “Ja mēs visi dzīvotu gadsimtu un ilgāk, katrs beigās saslimtu ar vēzi. Gribam vai ne.” Kas var būt briesmīgāks par slimību? Visvairāk ir bail pārstāt dzīvot dzīvu dzīvi. Ar to es nedomāju milzīgu sabiedrisku aktivitāti, nē. Visvairāk ir bail dzīvot un nejust interesi par dzīvi. Starp citu, visbiežāk ar dzīves apnikumu cilvēks sirgst jaunībā, lai cik dīvaini tas būtu. Gadiem ejot, mums dzīvot gribas arvien vairāk.
