Pazīstu daudzas Anitas, un, šķiet, visām ir viena sūtība – uzklausīt citus, ieklausīties. Pēc viņām tiecas.
Pazīstu daudzas Anitas, un, šķiet, visām ir viena sūtība – uzklausīt citus, ieklausīties. Pēc viņām tiecas. Un vienlaikus katrā Anitā ir kāds noslēpums. Un, šķiet, viņas apzinās savu sūtību, reizēm gribētu aizvērt durvis tās priekšā, bet… nespēj.
Anita Birzniece allaž ir kopā ar draugiem. Un tajā pašā laikā viņā jūtams veselīgs egoisms, spilgta individualitāte. Mēs sēžam skvērā uz soliņa, sarunājamies, un pazūd laika izjūta, apkārtējās pasaules krāsas saplūst raibā ņudzeklī. Mēs sarunājamies par Anitas iekšējo pasaules izjūtu…
– Pēc augstskolas pabeigšanas kādu laiku dzīvoji un strādāji Rīgā. Kādēļ tomēr nolēmi atgriezties mājās, Gulbenē?
– Tas bija dziļi personisks lēmums, kuru es nenožēloju, jo sapratu, ka esmu lauku meitene. Rīgā jutos kā vāveres ritenī, un tas man nav vajadzīgs. Es runāju par iekšējo dinamiku, iekšējo virpuli. Ir tikai darbs un darbs, bet mājas – vieta, kur pārgulēt. Rīgā man pietrūka Gulbenes Tautas teātra, kurā līdz tam biju darbojusies daudzus gadus. Jutu vajadzību atgūt garīgo enerģiju. Pietrūka šīs citas pasaules, citas realitātes. Rīgā es nepārtraukti atdevu sevi darbam un man pietrūka iespēju garīgi uzlādēties. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc vēlējos atgriezties Gulbenē. Šādā ritmā dzīvojot, cilvēks pārstāj tikties ar draugiem, jo ar tiem nevar runāt par darbu. Uz kino un teātri vairs neej, jo visu laiku esi darbā, gribi runāt un domāt tikai par to.
– Tu uzskati sevi par iekšēji trauslu vai stipru cilvēku?
– Tie, kas mani pazīst, zina, ka ārēji esmu diezgan skarba būtne. Nekāds ziediņš ceļa putekļos es neesmu. To zina gan ģimenes locekļi, gan draugi un kolēģi. Tomēr tajā pašā laikā manī ir slēptais romantisms. Citi uzskata, ka esmu iekšēji stipra. Varbūt tā arī ir. Bet, skatoties pat muļķīgu filmu, es varu pēkšņi raudāt. Tajā pašā laikā varbūt pati filma man nemaz nešķiet mākslas darbs. Tāpat raudu, lasot grāmatas.
– Tāpat arī raudi līdzi draugiem?
– Nē, es esmu oponētāja. Man ir teikuši, kas es vienkārši mēģinu “apgāzt” to, ko domā vai saka citi. Nav jau runa par to, vai es piekrītu, ka balts ir balts un ka melns ir melns. Man vienmēr sagādā prieku apspriest to, vai balts ir tiešām balts. Un otrādi. Es pati esmu diezgan kategoriska. Un tas mani mulsina. Ar draugiem necenšos būt pārāk maiga un mīļa. Neesmu žēlotāja. Esmu sapurinātāja. Bet… dziļi sirdī esmu kā dūjiņa. To gan neviens nezina.
– Arī savās mīlas izjūtās esi kā dūjiņa?
– Esmu pļāpa. Mani tuvākie cilvēki zina gandrīz vai par katru skatienu, kas ir veltīts man. (Smaida.) Bet tajā pašā laikā to, kas man patiesi ir īsti nozīmīgs… es pat nezinu, vai to kāds cits vēl zina. Pieļauju, ka dažiem draugiem varētu būt priekšstats par to. Taču visbūtiskāko gan es nevienam citam neesmu atklājusi. Tas tāpēc, ka dziļi iekšēji esmu pārāk jūtelīga un romantiska. Man liekas, ka mīlestība sadzīvē ir vājuma izpausme. Ar prātu saprotu, ka tā domāt nav pareizi. Tomēr ir sajūta: ja kādam izrādīšu, ka esmu viņā gandrīz vai iemīlējusies, pasarg” Dievs, mani varēs ievainot. Un tā jau arī ir. Tā kā baidos no sāpēm – gan no fiziskām, gan emocionālām – es norobežojos, nestāstot, neprotot mīlēt, un tajā pašā laikā sapņojot. Vēl esmu sapratusi, ka attiecības ir jākopj. Tāda ideja izskanēja televīzijas seriālā “Hameleonu rotaļas”. It kā tie ir tikai vārdi, tomēr dziļākajā būtībā tā jau arī ir. Arī draudzība ir jākopj. Esmu sapratusi, ka es jūtas nemaz vēl tā īsti neprotu kopt. Man ir jāiemācās mīlēt.
– Vai Gulbenē tagad jūties saskaņā ar sevi?
– Es nekad nebiju domājusi, ka strādāšu, ierakusies papīru kaudzē. Mans darbs Izglītības pārvaldē ir saistīts ar projektu koordinēšanu. Veidot projektus – tas nozīmē rakstīt kvantumu papīru, lai kāds naudu iedotu, un pēc tam – tikpat lielā daudzumā papīru ir jāatskaitās par satura un finanšu realizāciju. Papīru ir vairāk, nekā vajag. Un vēl es atkal esmu Gulbenes Tautas teātrī, kas dažkārt uzmundrina, dažkārt nogurdina un dažkārt iepriecina. Tur ir visa izjūtu gamma. Tur ir trakums. 15 gadus es tur ik pa laikam kužinos. Un pati brīnos, ka neapnīk.
– Kad tu saprati, ka teātrim tavā dzīvē ir tik liela nozīme?
– Jā, neviens cits mūsu ģimenē nav tik ļoti tendēts uz ekshibicionismu jeb izrādīšanos. (Anita smejas.) Kad tas sākās? Nezinu. Pusaudzes gados es biju vispusīga – mācījos mūzikas skolā, dejoju, klasē biju māksliniece noformētāja. Biju plaša spektra speciāliste. Šķiet, ka padsmitniekiem tas ir raksturīgi. Ir sajūta – vari visu. Bija dabiski, ka iesaistījos arī dramatiskajā kolektīvā pie Edītes Siļķēnas. Pēc nepilna gada uz Gulbenes Tautas teātri atnāca strādāt Imants Jaunzems un uzaicināja mani piedalīties masu skatos. Tajā laikā es dienasgrāmatā ierakstīju: “Šodien mani uzaicināja spēlēt Gulbenes Tautas teātrī. Es jau to nenožēlošu. Cerams, ka arī viņi nenožēlos.” To es rakstīju pirms 15 gadiem.
– Tā tas teātris arī iekrita sirdī…
– … jā, tā arī palika. Mana māsa Eva reiz mūsu kopīgajam paziņam stāstīja, ka 12 gadu vecumā teātra mīlēšana no viņas pilnībā “aizgāja”. Un paziņa konstatēja: “Jā, un “pārgāja” uz Anitu.”
– Kā ir attīstījušās tavas attiecības ar teātri?
– Kad tikko sāku darboties amatierteātrī, man likās, ka savu dzīvi vēlos saistīt tikai ar to. Biju iecerējusi, kā to realizēšu. Bet tad bija Atmodas laiks, kad visapkārt daudz kas mainījās. Mana dzīve iegrozījās citādi. Tagad domāju, ka tā arī labāk. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Apstākļi bija tādi, un es tiem ļāvos.
– Tu esi Elīna “Skroderdienās Silmačos”. Kā sadzīvo ar lomu?
– Nav jau svarīgi, kurš kuru lomu izrādē spēlē. Ir svarīgi, lai cilvēki redzēto apspriestu. Tas nozīmē, ka kaut kas ir “aizķēries”. Ar lomām man ir tāpat kā ar dzīvi kopumā. Nav cēlu, lielu mērķu. Vienmēr esmu pieņēmusi lomu, kuru man uztic režisors. Kādreiz brīnījos par to, ka man uzticēja Pepijas Garzeķes lomu, jo likās, ka neatbilstu šim stereotipam. Pepija taču ir maza un trausla. Bet spēlēju šo lomu. Un, ja man liktu būt Tomuļmātei “Skroderdienās Silmačos”, es ķertos arī pie šīs lomas. Es uzticos režisoram kā profesionālim. Es ļaujos. Tāpat kā frizierim, kā zobārstam vai manikīrei. Tāpat arī teātrī. Es tur esmu, dzīvoju, daru, ko vajag, reizēm – arī, ko nevajag.
– Vai esi sevi atradusi arī ikdienas darbā?
– Pagaidām pilsētai neko lielu neesmu devusi. Tas nepriecē. Man ir sajūta, ka mans pienākums ir izglītot, informēt, motivēt citus, lai taptu projekti, lai daudzi izmantotu šo iespēju. Bet realitāte ir tāda, ka ik pa laikam esmu citiem rakstījusi projektus, no kuriem daži ir atbalstīti, citi – ne. Vienu esmu sapratusi. Ja cilvēks, kas pats raksta projektus, tos arī realizē, tad pa vidu ir “bedre”. Tajā brīdī nav iespēju rakstīt jaunus projektus. Projekts – tā ir spriedze un emocionāla slodze. Tas ir papildu finansējums, papildu ienākumi un papildu izdevumi. Gan morālie, gan finansiālie. Ar to ir jārēķinās. Pietrūkst cilvēku, kas darbotos projektu realizācijā. Tāpēc Gulbenē ir apstājusies skeitparka izveide, ir apstājies pašvaldības izglītības politikas projekts. Es nevaru būt speciāliste visās šajās jomās, vēl arī atkarības profilaksē un pēdējā laikā – arī tūrisma infrastruktūras uzlabošanā.
– Kurš ir tavas dzīves svarīgākais projekts?
– Starptautiskais festivāls cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Nākamvasar notiks jau ceturtais šāds festivāls. Šā pasākuma rīkošanas ideja pieder Latgales priekšpilsētas organizācijai “Rūpju bērns”, bet man uzticēja šo ideju saglabāt. Kaut arī tagad dzīvoju un strādāju Gulbenē, joprojām esmu projekta vadītāja. Turklāt tas ir tikai sabiedrisks pienākums. Zīmīgi, ka saistībā ar šo festivālu es vispār sāku rakstīt projektus un iemācījos to darīt. Tagad Gulbenē, lai cik savādi tas nebūtu, šis ir mans maizes darbs. Tas ir paradoksāli. Bet dzīvē viss notiek tā, kā tas notiek.
-Piedāvājums kļūt par koordinatori augstskolas konsultāciju centram Gulbenē. Tas tevi iepriecināja?
– Priecājos par pašu ideju. Pievienojos Gulbenes pilsētas domes priekšsēdētāja Nikolaja Stepanova viedoklim, ka mums ir jēga kaut ko darīt vienīgi tad, ja šis konsultāciju centrs kļūs par reģionālu filiāli. Tas būs cits apjoms, citas iespējas, citi resursi. Turklāt Gulbenei ir svarīgi noturēt jaunos cilvēkus. Augstskolas filiāle palīdzētu Gulbenē palikt arī 18 līdz 23 gadus veciem jauniešiem. Pagaidām pilsētā šis vecuma posms “izkrīt”.
– Tu esi arī Birznieku dzimtas salidojumu organizatore. Tas arī ir projekts, ko realizēji jau otrreiz.
– Pirmais salidojums bija pirms pieciem gadiem. Šis bija otrais, bet es nezinu, vai to varam nosaukt par dzimtas salidojumu, jo mana tēva Voldemāra ģimene ir tik liela, ka mūsu ir milzum daudz, kopā pulcējoties vien šim atzaram. Māsīcas, brālēni, viņu bērni… Mēs esam vairāk nekā 80 cilvēki. Tā ir mūsu ģimene. Un ģimenes kopā sanākšana. Tas vajadzīgs, lai mēs apzinātu pašus tuvākos radus. Šoreiz mēs vienkārši kopā svinējām Jāņus “Vonadziņos”. Bija piederības sajūta, asinsradniecības apjausma. Sevišķi liels prieks bija par pašām jaunākajām šīs ģimenes atvasēm, kas arī vēlējās būt kopā ar mums.
– Jūs, Birznieki, esat vispusīgi?
– Mūsu sievietes ir pedagoģes, mediķes. Savukārt daļa puišu nemaz tā neraujas mācīties, viņi ir kārtīgi meža vīri, daļa – svētie juristi un neaizskaramie datorspeciālisti. Mēs, Birznieki, esam vispusīgi. Dzimtā ir slaveni un bagāti un ne tik slaveni un bagāti.
– Tev ir vairāki brāļi, māsas. Vai jūties šajā ziņā bagāta?
– Mani draugi vienmēr brīnījušies par savstarpējām attiecībām, kādas valda mūsu ģimenē – starp vecākiem un bērniem, starp brāļiem un māsām. Kad esmu mājās, varu neko nedarīt. Izbaudīt šo sajūtu. Un to, ka mamma Maiga man zem spilvena ir nolikusi dāvaniņu. Tā var būt šķietami niecīga. Piemēram, maisiņš ar saulespuķu sēklām, kas man tik ļoti garšo. Visai ģimenei kopā – brāļiem un māsām – mums bieži satikties neizdodas. Bet es zinu, ka jebkurā brīdī varu doties pie viņiem – Jāņa, Andra, Evas, Ilzes, Kārļa. Mēs necenšamies dzīvot otra dzīvi, bet, esot blakus, lietas atrisinās. Nevis materiāli, bet mentāli. Tā ir veiksme – piedzimt tādā ģimenē.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Anita Birzniece.
– Dzimšanas vieta: Gulbene.
– Izglītība: augstākā pedagoģiskā; maģistratūrā studē skolvadību.
– Nodarbošanās: Gulbenes Izglītības pārvaldes speciāliste, Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas Gulbenes konsultāciju centra direktore.
– Ģimenes stāvoklis: brīva.
– Horoskopa zīme: Skorpions.
– Hobijs: darbošanās Gulbenes Tautas teātrī.
