Sagadījušies tādi zīmīgi stāsti mūsu šodienas “Dzirksteles” numurā. Mēs stāstām par novadnieci tirzmalieti Gundu Kārkliņu, kurai Tirza un Latvija vienmēr būs skaistākā un īpašākā vieta, taču tagad viņas dzīve ir Norvēģija un savu latvietību viņa kopj tur, tāpat kā daudzi citi latvieši to dara, izkaisīti plašajā pasaulē, un tagad kapusvētku laikā auj kājas un atbrauc uz Latviju no dažnedažādākajām vietām. Aizkustinošs ir arī mūsu stāsts par 17 bērniem, kas no dažādām mītnes zemēm mācīsies latvietību nometnē Rankā. Mazs puisītis, kam gan vārds nav vairs īsti latvisks, gan arī izskatā manāmas citu tautu asinis, cītīgi velk latviešu burtus un skaidri un gaiši latviski uzraksta, ka patīk futbols. Kur gan ir tā īstā latvietība? Šeit vai tur? Nav atbildes. Tāpat kā nevar mūsdienu pasaulē vairs novilkt striktas robežas, kur kurš grib dzīvot, strādāt, ko mīlēt, par ko saistībā ar bēgļu jautājumu tagad paaugstinātos toņos ir ko runāt politiķiem. Protams, valdībai atkal nav īsti nekāda plāna, kā bēgļi šeit dzīvos un kā spēs panākt, lai viņi šo valsti kaut vai cienītu. Jo, kā izrādās, tas tā arī neizdevās ar lielu daļu no milzīgās krievvalodīgo kopienas gandrīz 30 neatkarības gadu laikā. Norobežoties no pasaules nav izdevies un neizdosies, vai mēs ļausim vai neļausim uzņemt bēgļus. Jāizvērtē svarīgākais – jāciena sevi un citus, jāmāca cienīt citus. Man liekas, to labi parāda piemērs ar puisīti nometnē Rankā, kas spītīgi velk latviešu burtus.
