Kad ievas zied, parasti ir auksts laiks. Tikai ne šoreiz. Mātes diena bija pasakaini silta, un vairums no mums to pavadīja dārzos. Bija taču tomāti (cik skaisti skan – to māti) uz siltumnīcu jānes, ja vēl nav nesti. Tik nomācošs zaļums, tik spoža gaisma visapkārt, ka pēkšņi tik skaidri redzi visus savus trūkumus – gan tos, kas galvā, gan tos, kas ķermenī. Gribas sapurināties un ziedēt. Tāpat kā vecajai ābelei manā dārzā. Redzēs, vai šopavasar sapumpuros visi zari vai tikai daži, bet varbūt neviens. Plūmes jau visas ir ziedos! Tik neprātīgi, nebaidoties no salnu iespējamības. Atsakos no tikko uzcepinātas desiņas, kas tik kārdinoši smaržo, nocelta no dārza ugunskura, un kopā ar suni dodamies piedzīvojumos. Soļos un paslinkā skrējienā apmetam loku gar vienu pilsētas malu. Sākumā ir ļoti grūti. Šķiet, deguns velkas pa zemi, krūtis atsitas pret vēderu, bet vēders pret ceļgaliem. Pēkšņi sajūtu, cik ļoti atslābinājies ir mans ķermenis, kas visu ziemu un pavasari to vien darījis, kā sēdējis pie datora galda. Mēs skrienam garām smaržīgām ievām mežmalā, garām dzīvajam ūdenim grāvī. Līdz tam ir jābrien pa sauso zāli. Suns nospļaujas par iespēju nejauši savā kažokā salasīt ērces. Viņš brien uz ūdeni. Viņš ierauga skrienam lapsu pa uzartu tīrumu un, aizmirsdams par saviem liekajiem kilogramiem, gluži kā bulta šaujas pakaļ. Mēs dodamies tālāk. Garām kliedzošam dzērvju pārim tur tālumā. Ak, Dievs, nekad vēl nebiju dzirdējusi, kā dzērves kliedz! Mājās steidzos pie interneta pārbaudīt, vai tiešām tās, ko dzirdēju bija dzērves. Bija!
