Gribu jums kā pie bikts atklāt savu pārdabisko 2006.gada Līgonakts piedzīvojumu. Jau tolaik atrados pelnītā atpūtā, taču bija tādi paziņas, kas manī saskatīja balamutes talantu un gribēja ievilkt politikā. Ētisku apsvērumu dēļ partiju, ar kuru biju sapinies. Vien atzīšos, ka tolaik tā man šķita papardes zieda krāsā. Johaidī! Un es, muļķadesa, ticēju, ka sēdēšu 9.Saeimā kā tāds jāņtārpiņš. Mirdzēšu, spaidīšu pogas, palasīšu kādu žurnāliņu, pasnaudīšu un… uz restorānu vakarā prom! Vārdu sakot, es biju kā apmāts! Sieva man toreiz lūdzās: “Tenīt, neej partijā! Tu esi īstens latviešu puika, bet īstie latvieši ir apolitiski.”
Bet es jau biju gandrīz vai iestājies tās partijas rindās. Un tad mums zaļumos bija tāda partejiska līgošana, uz kuru drīkstēja ņemt līdzi sievas un mīļākās – kā kurš grib. Es vislabprātāk būtu braucis viens, bet… sieva taisījās līdzi. Diemžēl. Tā man likās toreiz. Bet tagad saku – par laimi!
Sapīcis es slapstījos pa krūmiem, no sievas bēguļodams. Pa tam lāgam paspēju pamīcīties gar partijas dāmu mīkstumiem un dabūt sārtus vaigus. Vairāk no brandavīna, nevis alutiņa. Protams, uz partijas rēķina. Attapos pie ugunskura, kad man blakus sēdēja pats partijas boss un kaut ko runāja par treknajiem gadiem, kas mums visiem esot vēl priekšā, un par pilsētām papardes zieda krāsā. Kāds uzplaukums tās gaidot! Es varot lepoties, ka arī pats dzīvojot tieši šādā pilsētā. Sēt šo pārliecību savā, senioru, paaudzē – tas esot mans, Teņa Niezes, partijas uzdevums. Ak, Dievs, cik lepns es jutos tajā brīdī, cik nozīmīgs! Ar laiku mums piederēšot visa valsts. Un mēs likšot tai dancot pēc šefa stabules. Mēs ar šefu… kā divi bračkas sadzērām tubrālības. Viņš teica kā pa jokam, kā nopietni: “Tādas pašas drēbes tev kā man – pelēki svārki, gara aste. He, kas man, lai notiek tev!”
Tavu brīnumu! Tajā pašā brīdī viss apkārt bija mainījies. Es ieraudzīju, ka šefam acis mirdz trakās ugunīs kā fosforizētas. Un tāpat visiem pārējiem… biedriem. Es pamanīju ap sevi veselu baru astainu, siekalainu radījumu ar ilkņiem, asiem nagiem. Tie bija zvēru ģīmji. Šausmās pametu acis uz savām rokām. Tās bija jau sākušas pārvērsties par ķetnām, pataustīju muti – arī man pāri lūpu kaktiņiem bija izspraukušies ilkņi. Biju jau gandrīz pārvērties par vilkati. Tāpat kā viņi…
Un tajā brīdī manā priekšā iznira cilvēciska seja. Tā bija mana sieva. Viņa iecirta man pliķi un pasniedza jāņusiera gabaliņu. “Ātri apēd to!” pavēlēja sieva. Es neuzdrošinājos neklausīt, kaut man bija nelabi. Kad kumosu noriju, es pēc garšas pazinu, ka tas ir manas sievas pašas sietais jāņusiers. Tikai viņa tā prot. Katru gadu pati sien un svēta pēc senas ģimenē mantotas paražas. Un tad es jutu, ka atkal pārvēršos par cilvēku. Rautin sieva mani aizrāva sev līdzi mājās. Tā beidzās mana politiskā karjera… bet es arvien vēl nesaprotu, vai piedzīvotais toreiz bija tikai tāds nelāgs Līgonakts sapnis vai īstenība?
