Pēdējā laika mani nomoka trīs problēmas: nauda, nauda un vēlreiz nauda. Jo vairāk par to domāju, jo smagāk ap sirdi kļūst. Draugs Toļiks pārmet: “Anton, tu par daudz domā. Aiziesim labāk uz alus bāru, noslīcināsim tās neatrisināmās problēmas alkoholā”.
Pēdējā laika mani nomoka trīs problēmas: nauda, nauda un vēlreiz nauda. Jo vairāk par to domāju, jo smagāk ap sirdi kļūst. Draugs Toļiks pārmet: “Anton, tu par daudz domā. Aiziesim labāk uz alus bāru, noslīcināsim tās neatrisināmās problēmas alkoholā.” Bet es nepiekrītu. Cik var dzert! Apnicis. Bet realitāte, ko ieraugu skaidrā būdams, ir neapskaužama. Mājās man nav nekādas teikšanas. Sīkie neklausa, rauj tēvam no rokām televizora pulti. Kad es iebilstu, laulene man sit pa pirkstiem. Lai
i nemēģinot puikam no rokām izraut pulti. Es taču nenieka nepelnot. Pelnītāja ir mana sieva Antonija. Viņai arī teikšana pār bērniem un televizoru. No bēdām palieku gluži traks. Gribas atgūt pašcieņu. Saprotu, ka tam ir vajadzīgs tikai viens – nauda. Ek, būtu man nauda, sieva pret mani izturētos maigi un bērni būtu paklausīgi. Un televīzijā es varētu skatīties tos raidījumus, kādus gribu un cik ilgi gribu.
Apsmadzeņoju visādus variantus. Pirmais, ka ienāca prātā, – jāaplaupa banka. Grūti. Tur viss aiz trejdeviņām atslēgām, ir signalizācija un sargi. Nespēšu. Iedomājos par citiem uzņēmumiem un organizācijām. Jā… Ir jau, protams, iestādes, kur vēl dzīvo padomju stilā – mantu nesargā un seifa atslēgas uz galda glabā. Bet tur jau gan nekādi miljoni neglabājas. Bet par mazāku summu ar savu godu un brīvību riskēt negribas. Un vispār. Negribas pašam savas rokas smērēt. Cita lieta, ja atrastos kompanjons. Kā sacīt jāsaka, melnā darba darītājs. Ek. Tad varētu sūtīt ir autiņiem riepas noskrūvēt, i mežā kokus gāzt. Bet kur man tādu draudziņu rast, kas tīšām lēks degošā krāsnī? Jā. Neredzēt man miljonus kā savas ausis.
Un te manās smadzenēs dzima ģeniāla doma. Jāapmāca suns! Aptaujāju paziņas, kas grib tikt vaļā no kucēna. Atradu. Uzdāvināja jau kopā ar dzīvnieka vārdu – Dolārs. Viņš man uzreiz iepatikās. Tāds liels, lempīgs un jautrībnieks. Es viņu apmācīju darbam jau no mēneša vecuma. Vispirms iemācīju negaidīti uzglūnēt un mesties virsū manai laulenei Antonijai. Dolāra uzdevums bija pārsteigt, nobiedēt, ja iespējams, arī nogāzt upuri zemē un izraut tam no rokām nesamo. Antonijai tas reizēm bija dvielis, reizēm ķemme. Iegūtā manta Dolāram bija jāatnes man. Un cik šokēts bija sīkais, kad mans Dolāriņš viņu istabā nogāza gar zemi, izrāva no rokām televizora pulti un atnesa man. Labs suns, es jums teikšu. Bet tas bija vēl tikai sākums. Drīz vien sākās mana Dolāriņa sirojumi pa miestu. Sagribas man un Dolāriņam gaļu vairumā, dodu suņam paostīt desas luņķa paliekas un saku: “Meklē!” Un mans Dolāriņš tikmēr cilpo pa āru, kamēr atrod kādu tantuku vai onkuli ar iepirkumu maisiņu rokās, atņem to un atnes man, saimniekam. Lūk tā. Cik maz vajag, lai vīrietis atgūtu pašcieņu! Pietiek izdresēt vienu vienīgu lopu. Bet dažkārt lops sirdij dārgāks par cilvēkiem. Jūs jau mani saprotat, vai ne?
