Mūsu dzīves ritms pēdējos gados ir steidzīgs – mēs skrienam, daram, izpatīkam, jo visur jābūt vietā un laikā. Mēs – fiziski veselie cilvēki. Bet vai bieži iedomājamies – visi taču nav vienādi, visi tā nevar, kaut arī gribētu.
Mūsu dzīves ritms pēdējos gados ir steidzīgs – mēs skrienam, daram, izpatīkam, jo visur jābūt vietā un laikā. Mēs – fiziski veselie cilvēki.
Bet vai bieži iedomājamies – visi taču nav vienādi, visi tā nevar, kaut arī gribētu. Mūsu sabiedrībā dzīvo arī invalīds.
Izejot Alūksnes ielās un uzdodot “steidzīgajiem” cilvēkiem jautājumu: “Kā Jūs domājat, kā jūtas invalīds mūsdienu sabiedrībā?” – izskanēja dažādi viedokļi. Aptaujātie, kuri ar šo problēmu saskaras ikdienā, domā, ka invalīdam mūsdienu sabiedrībā ir grūti – gan kā cilvēkam, gan kā indivīdam. Astoņdesmitgadīgā pensionāre Līce uzskata, ka nav tā, ka sabiedrība nedomā par invalīdu. ” Mana māsa ir invalīds – cukurslimniece, viņai ir slikta redze. Zinu, ka 3. decembris ir Starptautiskā invalīdu diena. Ja varēs aiziet, māsa apmeklēs pasākumu Alūksnes tautas namā,” stāsta pensionāre Līce.
Mājsaimniece Dace Žagatiņa uzsver to, ja cilvēks pats nav saskāries ar konkrēto problēmu, tad domā, ka katram pašam jātiek galā ar savām problēmām. “Uzskatu, ka pēdējā laikā arvien vairāk domā par invalīdiem, arī par bērnu namiem,” domā Dace.
Izskanēja arī viedoklis – tā nav mana problēma, un es par to nedomāju. Bet varbūt tomēr vajag padomāt? Nebūvēsim tik grandiozas kāpnes pie veikaliem, kas invalīdam ar ratiņiem ir kā siena. Alūksnē nav daudz veikalu,kur ir speciāla uzbraucamā daļa invalīdiem. Pārdevēja Iveta atzina: “Grūtības, manuprāt, invalīdiem sagādā iekļūšana veikalos.” Uzbrauktuve ir pie salona “Dzīpars”, Alūksnes kooperatora veikaliem , bet “Oto” … Arī invalīdam taču ir tiesības iepirkties.
