Pavasarī “Dzirkstele” uz sarunu aicināja kaimiņnovada – Latgales – cilvēkus, kas pārcēlušies uz dzīvi vai strādā Gulbenē, šoreiz stāstīsim par to, kā mājvietas Gulbenē raduši un kā šeit jūtas kurzemnieki.
Pavasarī “Dzirkstele” uz sarunu aicināja kaimiņnovada – Latgales – cilvēkus, kas pārcēlušies uz dzīvi vai strādā Gulbenē, šoreiz stāstīsim par to, kā mājvietas Gulbenē raduši un kā šeit jūtas kurzemnieki.
Reizēm pārņem nostalģija
– Marita Luika, ģimenes ārste:
Manas saknes ir meklējamas Saldus rajona Brocēnos. Pēc tam aizgāju mācīties uz medicīnas institūtu Rīgā un iepazinos ar savu nākamo vīru. Viņš studijas Celtniecības fakultātes ceļiniekos beidza gadu ātrāk, un viņam tika piedāvāts darbs šeit. Viņš gan ir no Alūksnes rajona un cerēja, ka darbs būs tur, taču tur to nepiedāvāja, tādēļ viņš pieņēma darbu Gulbenē, kas ir tuvāk mājām. Pēc gada šurp atnācu arī es, lai gan nekad nebūtu domājusi, ka tā notiks, turklāt man tika piedāvāts arī pediatra darbs manā pusē.
Interesanti, ka studējot kopmītnes istabiņas biedrenes man bija visas latgaļu meitenes, bet es vienīgā – kurzemniece. Viņas mani vienmēr kaitināja, ka es dabūšot vīru latgali. Es dusmojos, bet tā dzīvē ir sanācis, ka esmu ļoti tuvu Latgalei.
Visi mani radinieki ir palikuši Kurzemē, tādēļ reizēm kļūst skumji, taču es nedomāju par atgriešanos. Kad aizbraucu ciemos pie mammas, ko cenšos darīt, cik vien bieži varu, saprotu, ka nu jau tur man viss ir svešs. Ja kādreiz, braucot mājās, acīs riesās asaras, šobrīd es braucu uz Gulbeni un domāju, ka braucu uz mājām. Esmu jau pieradusi dzīvot šeit, tur esmu ciemos. Te ir mani paziņas, draugi, darbs. Arī tas ir svarīgs faktors. Ja ir labs darbs, viss pārējais pakārtojas tam. Var strādāt jebkurā vietā un veidot ap sevi noteiktu loku, kur labi justies. Ja būtu jābrauc dzīvot atpakaļ uz Kurzemi, man viss būtu jāsāk no sākuma.
Iejušanās jaunā vidē, man šķiet, ir atkarīga no paša cilvēka. Es neesmu ekstraverts cilvēks, taču jaunībā var iesaistīties dažādās kompānijās, arī kaimiņi man vienmēr ir bijuši labi. Strādājot konsultācijā, kā savējais cilvēks man vienmēr bija Dagmāra Mūrniece, jo viņa nāk no Dobeles, bet māsa viņai dzīvo Saldus rajonā. Tas man bija kā atspaids, es nebiju viena pati. Es nezinu, ar ko atšķiras vidzemnieki un kurzemnieki, jo šeit, Gulbenē, manuprāt, vispār valda liels sajukums, šeit ir sanākuši cilvēki no malu malām. Protams, nevar noliegt, ka gan te, gan arī Kurzemē ir daudz labu cilvēku. Valodas ziņā gan atšķirības ir stipri jūtamas. Sākumā es brīnījos, kā te runā, kad aizbraucu uz Kurzemi, ar baudu klausījos, kā viņi runā, bet tagad vairs to nemanu, iespējams, jau arī pati kādreiz runāju ar akcentu.
Reizēm mani pārņem nostalģija. Es esmu mājas cilvēks, varbūt tāpēc nedzīvoju pašā pilsētā, bet gan ceļu daļā, kur ir pa pusei lauki, jo tas man asociējas ar manu mazo dzimto pilsētiņu, kas bija ļoti zaļa un mierīga.
Kurzemnieki ir skarbāki
– Arvis Steckis, “Bumerangs/ Gulbene/ ASK” galvenais treneris:
Esmu dzimis un audzis Tukumā, tur arī esmu absolvējis pamatskolu, bet vidusskolā mācījos Rīgā. Tur iepazinos ar Agri Galvanovski un pēc viņa rekomendācijas pēc tam atbraucu šurp. Mājas man tagad jau ir te. Sākumā vairāk skrēju uz Tukumu, tagad labi ja pa trīs mēnešiem reizi aizbraucu un arī tad tikai uz lieliem godiem. Taču mājas, protams, paliks arī tur, un jūra arī paliks tur. Mani ļoti vilina ūdens. Sākumā man tas šķita pats drūmākais, jo bija ierasts, ka dienā vismaz reizes četras piecas peldējos ezerā, reizēm tur pavadīju pat pusdienu. Šeit ūdeņi nav tik tuvu, turklāt peldvietas ir mazas, bet cilvēku ir daudz.
Gulbenē, protams, jau esmu iejuties, taču sākumā bija grūti, jo cilvēki šeit ir citādāki. Šeit valda miers, taču, manuprāt, sportā pārlieku liels miers neder, ir jābūt nedaudz nekaunīgākiem, jo kurzemniekiem un rīdziniekiem ir huligāniskāka attieksme pret visu, arī pirms spēles jau ir jūtams psiholoģiskais pārsvars. Reizēm pat gribas, lai gulbenieši paliek asāki, varbūt pat paši pret sevi, nevis cits pret citu, tā viņi jutīsies spēcīgāki un varenāki.
Kurzemnieki ir citādāki, esmu jau padzīvojis divās frontēs un tagad to saprotu. Mēs kādu visu laiku apceļam, mēģinām nostādīt par sevi sliktākā pozīcijā, taču tik traki to neuztveram, laikam esam tādi paskarbi cits pret citu, jo tur dzīve sit augstāku vilni, tur vairāk notiek cīņas par darba vietām, par pozīcijām un varām. Ja man šeit liekas, ka esmu ticis labā vietā, aizbraucu un tur tā nešķiet, jo tur dzīve uz priekšu rit daudz straujāk.
Atšķirība starp diviem novadiem ir jūtama, bet vai liela? Tad ir jānošķir noteiktas jomas, arī paši cilvēki daudz ko uztver dažādi. Kurzemē vairāk dominē ekonomika. Tur cilvēki vairāk runā par naudu, par izklaidēm, tur nauda nāk un iet. Protams, ir jūtamas arī valodas atšķirības. Pats šobrīd jau esmu integrējies šeit un reizēm pasaku arī kaut ko ne tā. Arī mājinieki saka, ka runāju citādāk.
Mājas tagad ir te
– Mārīte Freimane, SIA “Citrus Solutions” informācijas koordinētāja:
Es nāku no Ēdas, kas atrodas netālu no Kuldīgas. Uz Gulbenes pusi dzīve mani atveda pirms 30 gadiem. Mācījos Rīgā tehnikumā un sapazinos ar nākamo vīru. Viņš bija no šīs puses, tā arī atnācu šurp. Jaunībā jau ne par ko īpaši nedomā, tikai dari vien.
Aizbraucu, protams, arī uz Kurzemi, jo tur ir visi mani radinieki, es vienīgā tik tālu esmu aizdevusies. Šurp ir pārcēlusies arī mana mamma, viņai gan bija grūtāk iedzīvoties un pierast, bet es, jaunībā atnākot, iejutos šeit diezgan ātri, man bija ļoti labas kolēģes, kas arī palīdzēja iedzīvoties. Tagad manas mājas ir te.
Ja cilvēkam ir labi, viņam neko negribas mainīt. Ja man būtu jāiet atpakaļ, būtu grūti, viss būtu jāsāk no jauna, viss atkal jāiepazīst, taču man ir labi tepat.
Katrā novadā cilvēki atšķiras, ne velti ir šāds dalījums. Lai gan Latvija šķiet maza un līdz Kurzemei ir tikai 400 kilometri, cilvēki šeit ir pavisam citādi. Kurzemnieki nav tik atvērti, viņi pavisam citādāk izturas cits pret citu, iespējams, to ir ietekmējusi vide, varbūt arī audzināšana. Kurzemnieki ir noslēgtāki, vēsāki, vidzemnieki – atvērtāki un runīgāki. Šeit cilvēki spontānāk reaģē uz notikumiem, kurzemnieki savukārt ietur pauzi.
Vai es esmu mainījusies? Droši vien. Vide gribot negribot maina cilvēku. Man šķiet, ka man pat vietējais akcents ir pielipis. Lai gan, šovasar braucot uz Kurzemi, Jūrmalciemā piestājām nopirkt zivis, tad kolēģe teica, ka es runāju tāpat kā viņi, bet es pat nejutu, ka jau runāju ventiņu mēlē. Laikam to tomēr nevar aizmirst.
Kur ir labāk – kas to lai zina. Atceroties jaunības gadus, protams, liekas, ka tur bija ļoti labi, jo jaunībā jau vienmēr zāle liekas zaļāka, tagad arī Kurzemes pusē daudz kas ir mainījies, un tomēr tos laikus, kad dzīvoju tur, vienmēr atceros ar patīkamām atmiņām.
