Cilvēka mūžs ir raibs kā dzeņa vēders. Pasaulē nākam vienviet, bet dzīves ceļi mūs aizved pasaulē, nonākam pavisam svešā vidē, starp citādiem cilvēkiem.
Cilvēka mūžs ir raibs kā dzeņa vēders. Pasaulē nākam vienviet, bet dzīves ceļi mūs aizved pasaulē, nonākam pavisam svešā vidē, starp citādiem cilvēkiem.
Arī Gulbenē dzīvo vai atraduši darbu daudzu citu novadu cilvēki. “Dzirkstele” aicināja uz sarunu mūsu tuvākā kaimiņnovada – Latgales – cilvēkus, kādā nākamajā laikraksta numurā sarunāsimies arī ar citu novadu pārstāvjiem.
n Dzintars Čerbakovs, Gulbenes rajona policijas pārvaldes priekšnieks:
– Mana dzimtā puse ir Balvu rajona Medņevas pagasta Slotukalna ciems. Skolas gadi pavadīti Šķilbēnu pagasta Rekavas vidusskolā, tur arī nostrādāju septiņus gadus par skolotāju. Manī ir latgaliskās saknes, lai gan pēc ticības tēvs bija luterānis, bet māte – katoliete. Šobrīd gan vienīgais ģimenē esmu palicis luterānis. Es neesmu pārāk ticīgs. Ir reizes, kad eju uz baznīcu, ir – kad neeju, lai gan vide, kurā augu, bija katoliska ar izteiktu reliģiozitāti, un tā man ir ļoti tuva. Es vienmēr atceros mūsu lauku sievu Ziemeļlatgalei raksturīgo daudzbalsīgo dziedāšanu. Man tā savulaik ļoti patika, tādēļ, vēl skolā strādājot, izveidoju folkloras kopu, to vadīju līdz pat brīdim, kad atnācu strādāt uz Gulbeni. Gulbeni uztvert kā Vidzemi man ir sarežģīti. Vēsturiskā Latgales robeža iet pa Pededzi. Šeit nav izteikta Vidzeme – varētu teikt, ka šeit ir pāreja, kur vairs nav Latgale, bet vēl īsti nav arī Vidzeme. Ja skatās vēsturiski, tikai pati piejūra nav bijusi Latgale, šeit visur dzīvojušas latgaļu ciltis. Esmu vēsturnieks, tādēļ šos jautājumus labi pārzinu. Kur sākas Vidzeme? Valsts robeža ir strikti nodalīta, bet novadu robežas nav. Šeit mentalitāte ir tā pati latgaliskā. Šeit nav iedomīgu vai pārāk pašpārliecinātu cilvēku. Tie paši atvērtie latgalieši vien ir. Nekad neesmu arī mēģinājis noskaidrot, vai cilvēki šeit jūtas kā latgalieši vai kā vidzemnieki. Var jau būt, ka viņi sevi uzskata par īstiem vidzemniekiem, jo valda uzskats, ka Latgale ir atpalicis novads. Es gribētu iebilst. Diezgan daudz braukājis pa Latviju, varu droši apgalvot – Latgale nav tas nabadzīgākais novads. Arī lepnajā un bagātajā Kurzemē ir sāpīgas problēmas, bet latgaliešiem ir krievu dvēsele. Ja ir kādas problēmas, mēs tās uzreiz atklājam, tās puses ļaudis savas problēmas no mājām neiznes. Dzer visos novados vienādi, arī “točkas” ir visur, tikai latgalieši nezin kāpēc ir visvairāk nodzērušies, lai gan patiesībā tā nav. Latgalieši to dara atklāti. Vai ir labāk tēlot, ka esmu svēts, bet beigās atklājas pavisam kas cits? Domāju, ka ne.
Kurš ir labāks rajons – Gulbenes vai Balvu, nemēģināšu komentēt. Es dzīvoju Balvos, tie man ir pierastāki. Sākotnēji man bija ļoti smagi pierast pie Gulbenes, jo vizuāli tā nav iespaidīga pilsēta. Tagad jau esmu pieradis. Nevar nosvērties par labu ne vienai, ne otrai pilsētai. Ir daudz kas labs Balviem, tāpat arī Gulbenei. Balvi, piemēram, ir paspējuši apgūt dotācijas, tādējādi saremontējot ielas, šeit, cik es saprotu, tas viss laikam vēl ir tikai izstrādes procesā. Gulbenē toties ir dzelzceļš un bānītis, uz Balviem vilciens vairs neiet, palikušas tikai sliedes.
Uz dzīvi Gulbenē gan nepārvāktos, ja nu vienīgi apstākļu spiests. Visa mana dzīve ir Balvos. Ja es pārvāktos šurp, viss būtu jāsāk no jauna. Cilvēku biedē viss jaunais. Tagad jau esmu pieradis pie Gulbenes. Šobrīd jau arī gulbenieši ir kļuvuši par savējiem, bet ar balveniešiem saista lielāka kopības sajūta.
n Austra Veikšāne, Gulbenes mūzikas skolas direktore:
– Manas dzimtas saknes ir meklējamas Balvu pusē, divu kilometru attālumā no Balviem ir ciems Tutinava – tur ir arī manas dzimtās mājas “Brīvzemnieki”, tur palikušas manu bērnības dienu skaistās, dzeltenās purenes un krāšņie saules lēkti. Mācījos es Balvu 1.vidusskolā, kā arī Balvu mūzikas skolā. Pēc tam mani ceļš veda uz Rēzekni, jo tur bija mūzikas vidusskola un uz turieni bija aizgājušas manas draudzenes, protams, es devos līdzi. Iestājeksāmenu laikā iepazinos ar savu nākamo vīru Donātu. Viņš ir īsts rēzeknietis. Rēzeknē es nomācījos četrus gadus. Pēc tās beigšanas strādāju divus gadus Balvu rajona Žīguros par mūzikas skolotāju. Tad devos uz Rīgu. Piecus gadus klātienē mācījos konservatorijā un strādāju darbu, kas man bezgala patika – tas bija “Latvijas Radio”. Es ilgu laiku dzīvoju ar tādu domu, ka kaut kad atgriezīšos tajā darbā, bet mans sapnis pagaidām nav piepildījies. Pēc konservatorijas beigšanas mani nozīmēja obligāti strādāt trīs gadus Gulbenē. Kad atbraucu šurp, dzīvoju ar tādu domu, ka trīs gadus nostrādāšu un tad braukšu atpakaļ uz Rīgu. Arī šodien mans sapnis ir Rīga, domāju, ka vecumdienās varētu to arī īstenot.
Ne pret vienu citu vietu man nav tādu jūtu kā pret Balvu pusi. Pirmkārt, tur kapos ir apglabāti mani abi vecāki, turp dodos regulāri. Brālis ir atjaunojis dzimtās mājas un saimnieko tajās. Es allaž esmu sekojusi līdzi visam tam, kas no1tiek Balvos. Kad aizbraucu turp, vienmēr izlasu Balvu rajona laikrakstu “Vaduguns”. Man ir radies tāds priekšstats, ka balvenieši priecājas par saviem sasniegumiem. Tur lielā cieņā ir muzikālā dzīve. Prieks, ka Balvos ir tik sakoptas ielas, esmu pat vedusi turp savus radiniekus no citām Latvijas vietām un pat ārzemēm un rādījusi, cik mazpilsēta var būt sakopta. Mani vienmēr velk uz šo pusi. Man gribas būt tur, kur ir mājas, kur ir mani vecāki un radinieki. Nevar viennozīmīgi atbildēt, kura pilsēta ir skaistāka un labāka. Skaistumu var atrast visur. Gulbene ir skaista ar tās zaļumu. Savukārt Balviem lielu krāšņumu dod ezers. Ja es vēl iedomājos, ka slavenais komponists Ādolfs Skulte tur ir staigājis garām un sarakstījis simfonisku poēmu, veltītu Balvu ezeram, tas mani paceļ augstās virsotnēs.
Balvi nav īsta Latgale, tā ir tāda pati novadu robeža kā Gulbene. Latgalieši ir citādāki. Šeit, kur ir saplūduši abi novadi, cilvēki ir līdzīgi. Visi mani draugi un radi, kas dzīvo Balvos, ir tādi paši kā šejienes cilvēki.
n Arnis Dzerkaļs, AS “Latvijas Krājbanka” Gulbenes filiāles vadītājs:
– Es nāku no Balvu rajona Briežuciema. Tur esmu dzimis, audzis, skolojies. Pēc tam aizgāju mācīties uz Rēzeknes augstskolu un sāku strādāt, paralēli absolvēju Latvijas Universitāti, iegūstot maģistra grādu. Vēlāk darbs saistās ar bankām. Bija etaps, kad strādāju “Krājbankā”, pēc tam mainīju gan dzīvesvietu, gan darbu, vadīju “Parex bankas” Gulbenes filiāli, bet tagad jau vairāk nekā gadu esmu atpakaļ “Krājbankā”. Sākotnēji Gulbene nebija tā pilsēta, uz kuru mani vilka, bet pēc pirmā dzīves gada šķita, ka šī pilsēta ir dinamiska, augoša. Atpakaļ mani nevelk, protams, tur ir dzimtā puse, bet es neatgriezīšos, šobrīd man viss ir saistīts ar Gulbeni. Dzimto pusi apciemot mēģinu pēc iespējas biežāk – vismaz divas trīs reizes mēnesī. Tur man varbūt nedaudz pietrūkst ikdienas burzmas un steigas, toties tur var kārtīgi atpūsties, protams, arī nedaudz pastrādāt.
Sevī noteikti izjūtu latgaliskās saknes. Katrā novadā dzīvojošie cilvēki ir atšķirīgi. Pat salīdzinot pagastus, kas atrodas līdzās, atšķiras gan cilvēku runas veids, gan arī viņu izturēšanās un arī raksturs. Taču tam, manuprāt, nevajadzētu radīt šķēršļus, jo galvenais ir pats cilvēks. Es nekad neesmu kautrējies, ka esmu no Latgales puses, tā nav nekāda barjera. Es, protams, māku runāt arī latgaliski. Arī “Krājbankai” ir daudzi klienti, kas ir latgalieši, sarunas starp mums raisās arī latgaliešu valodā.
Katram cilvēkam, vai tas ir latgalietis vai kāds cits, ir grūti jaunā vietā, kamēr aprod ar vietu, ar cilvēkiem, ar darbu, lielā mērā pierašana ir atkarīga arī no paša cilvēka – kāds viņš ir, cik ilgā laikā viņš spēj pielāgoties videi un arī mainīties tai līdzi. Sevi šobrīd jau saucu par īstu gulbenieti.
