Biruta Rukmane, Gulbenes sākumskolas skolotāja
Ikvienam ir tiesības uz labu, veselīgu dzīvi, aprūpi, būt mīlētam un cienītam, tomēr bieži vien dzīve izdara korekcijas. Latvijā ir vairāk nekā tūkstotis bērnu, kuriem nav savu māju, bet ir kopīgas mājas – bērnunams. Ikviens bērns gaida, ka notiks brīnums un varbūt viņa dzīve turpināsies mīļā ģimenē. Bet kāpēc daudzi nevēlas uzņemties rūpes par šiem bērniem? Varbūt tās ir bailes, jo nezina, kas nāk bērnam līdzi, ko viņš jau savā dzīvē ir pieredzējis, mantojis, jo tas, ko bērns iegūst ģimenē līdz piecu gadu vecumam, ir viņa vērtības, kas vēlāk tiek tikai pieslīpētas. Varbūt attur minimālais atbalsts no valsts puses? Kontroles mums strādā, bet palīdzība grūtā brīdī nāk gausi. Arī man savu laiku ģimenē bija audžubērns, kuram māmiņa bija mirusi. Zēnu pieņēmu, kad viņš mācījās 3.klasē. Vai bija viegli? Protams, nē. Bija savas grūtības, kurām vajadzēja tikt pāri. Bieži bija asaras gan man, gan viņam. Šobrīd varu priecāties, jo viņš ir pieaudzis, jau pašam ir savs bērns, un pēc sarunām varu spriest, ka viņš mīl savu bērnu un rūpējas par viņu. Dzīvē bieži ir tā, ka cilvēki vairāk nosoda, nevis cenšas palīdzēt bērniem, kuriem ir problēmas. Mūsdienās arvien vairāk ir šo “problēmu bērnu”, bet mēs, pieaugušie, bieži vien ar aukstu vienaldzību sejā varam paiet garām uz ielas bērnu pulciņam, kur redzam un dzirdam, ka kādam tiek darīts pāri. Kāpēc? Bailes? Bet varbūt nākamreiz pāri tiks darīts jūsu mazbērnam un citi tāpat vienaldzīgi paies garām. Bērni ir mūsu nākotne, viņi ir jāsargā. Pieaugušos, kuri pametuši savus bērnus vai nerūpējas par viņiem, vairs nepārmācīsim, bet bērnam vēl varam paspēt iemācīt, ka dzīvē ir daudz labu lietu. Palīdzēsim izsvērt, kuras tad ir svarīgākās vērtības un kas vispār ir mūsu vērtības, kas mums būtu jākopj un jāuztur. Mēs varam dāvāt skaistus mirkļus šiem bērniem, ne tikai apciemojot viņus bērnunamos, bet arī uzaicinot pie sevis. Kaut ne vienmēr bērna sirsniņu iepriecina dāvanas, tomēr arī tas varētu būt prieka avots mazajai sirsniņai. Mūsu valstsvīriem reizēm vajadzētu vairāk turēt “roku uz pults”, kas notiek ģimenēs, bērnunamos, kāpēc tā notiek, kāpēc ir tik daudz ielu bērnu, nelabvēlīgu ģimeņu. Visiem kopā būtu jāmeklē risinājumi, ne tikai jāatraksta dažādas atskaites uz n-tajām lapām.
Ilgvars Matīss, luterāņu mācītājs
Nelaimē var nokļūt ikviens bērns. Esmu ievērojis, ka ne jau tikai nabadzība padara bērnu par “riska bērnu”, bet tieši tuvinieku attieksme. Piemēram, situācija mājās, kad vecāki tik ļoti mīl alkoholu, aizmirstot, ka viņiem ir Dieva dāvana – viņu bērns – ir pilnīgi sirdi žņaudzoša un nepieņemama. Esmu bijis mājokļos, kur bērns ir neēdis, nemazgājies, televizors iet uz pilnu klapi, cigarešu dūmi un alkohola dvinga. Tas nav atkarīgs no bagātības vai nabadzības, bet gan no attieksmes pret dzīvi, ko Dievs ir tev un tavam bērnam dāvinājis. Mīļie vecāki, jūs bērnam esat vajadzīgi! Lūdzu, to neaizmirstiet! Tieši tāpat arī vecākiem ir vajadzīgi bērni, lai paši vecāki mācītos no viņiem un pieaugtu garīgi! Bērns nav kaut kāds piedēklis tavai dzīvei, bet gan lielākā dāvana, tādēļ pret to arī īpaši jāattiecas – ar mīlestību un atbildību. Paldies “Daugavas vanagu’’ aktīvistam Artūram Avotiņam, kurš sūtīja atbalstu šogad ģimenēm, un man bija tas gods būt pastnieka lomā. Par “riska bērnu’’ var kļūt arī bērns, kura vecāki nemitīgi strīdas, tā traumējot viņu, kuram trokšņus un negācijas nākas dzirdēt arī skolā. Tieši tas pats attiecas uz vardarbību ģimenē. Skolā gandrīz katrs bērns pieredz kautiņus un morālas traumas, bet ģimene ir tā vieta, kur viņam būtu jāsaņem drošība, uzmanība, palīdzība, sapratne. Psalmā (127.) teikts: “Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana.” Mums jārūpējas par saviem bērniem, par radu bērniem, krustbērniem un, cik iespējams, arī par tiem, kas tuvumā, kad viņiem tas nepieciešams. Nesen bija gadījums, kad mūsu ērģelniece Daira Karole satika brīvprātīgo jaunieti, kura bija izmisusi. Daira noskaidroja, ka jauniete nesaprot, kur ir viņas miteklis. Tad nu uzreiz Daira saka: “Ejam uz dievnamu, tur ir mācītājs, kurš prot angļu valodu, viņam ir mašīna un varēs palīdzēt. Ir iekurināts kamīns, būs silta tēja, un viss būs kārtībā.” Viss nokārtojās jau pa ceļam, jo, ieraudzījusi Dzirnavu ielu, jauniete bija sajūsmā – tā bija vajadzīgā iela! Dažkārt Dievs atbild uz mūsu lūgšanām, pat pirms esam tās izteikuši. Īpaši jālūdz par tiem bērniem, kuri zaudē kādu no vecākiem, un krustvecākiem ir jāparūpējas, lai bērns nenonāktu aprūpes iestādē, bet mīlošā ģimenē! Tāpat padomājiet, vai nav iespējams kādam bērniņam uzdāvināt laimīgu bērnību, pieņemot viņu savā ģimenē. Un pats galvenais – mīliet bērnus! Veltiet viņiem savu uzmanību! Iedots ekrāns un dāvanas to neaizvieto.
