Zinātņu doktors Uldis Viļums uzskata, ka Latvijai pienākuši grūti laiki, jo puse tās rūpnīcu pārtraukušas darbību.
Zinātņu doktors Uldis Viļums uzskata, ka Latvijai pienākuši grūti laiki, jo puse tās rūpnīcu pārtraukušas darbību. 1999.gadā, salīdzinot ar 1998.gadu, rūpniecības produkcijas ražošana samazinājusies par astoņiem procentiem. Kā sliktu viņš vērtē arī situāciju Latvijas laukos.
“Puse tīrumu aizauguši ar krūmiem un nezālēm. Ievērojami samazinājusies lauksaimnieciski izmantojamās zemes platība, sarukusi piena ieguve, zem krīzes iztikas minimuma dzīvo 60 procenti Latvijas iedzīvotāju. Simtiem bērnu nabadzības dēļ vecāki nesūta skolā. Tie klaiņo zagdami un ubagodami. Kas noticis? Vai čaklā latviešu tauta kļuvusi slinka?” jautā U.Viļums.
Jāzina tautsaimniecības likumi
U.Viļums uzskata, lai izprastu nelaimes cēloņus, jāzina daži tautsaimniecības likumi. Pirmais norāda, ka ne visas tautsaimniecības nozares ir vienādi ienesīgas. Ienesīgākā ir banku darbība, tirdzniecība, rūpniecība, tikai tad lauksaimniecība un izejvielu ieguve. “Tirdzniecība dod četras, piecas reizes lielākus ienākumus nekā lauksaimniecība, tādēļ lielās un bagātās valstis cenšas kļūt preču ražotājas un produkciju pārdod ekonomiski vājākajām valstī,” uzskata U.Viļums. Viņš min vēstures faktus, tādējādi pierādot, ka jauno laiku vēsture ir bagāto valstu cīņa par tirgus iekarošanu. Šodien laiks ievērojami pavirzījies uz priekšu, un tagad “lielgaballaivu” politiku lieto maz.
Lieto citus paņēmienus
“Tagad tirgus iegūšanai lieto citus paņēmienus. Rada lielas augļotāju organizācijas, piemēram, Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds un citas. To politika ir tūkstoš gadu vecā augļotāju politika, kur izraugās kārtējo upuri – mazāk attīstītu valsti – un par lieliem procentiem piedāvā aizdevumu. Kad upuris sapinies parādu tīklā, to ūtrupē,” stāsta U.Viļums. Viņš min Brazīlijas piemēru, kad šīs valsts parāds ārvalstīm bija sasniedzis 120 miljardus dolāru, valsts bijusi spiesta savu saimniecību atdot ārzemju uzņēmējiem. Savukārt Taizemei vajadzīgais kredīts piešķirts tikai tad, ka tā samazinājusi savus ekonomiskās augšanas tempus. “Arī Latvijā ar šiem “džungļu” paņēmieniem iznīcināja rūpniecību un lauksaimniecību. Starptautiskais Valūtas fonds pie mums nosaka pat tramvaja biļešu cenu, bet valstī pakļaušanu sāk ar valdošās elites uzpirkšanu,” saka U.Viļums.
Tauta daudz strādāja
Zinātņu doktors U.Viļums uzskata, ka latviešu tauta padomju varas gados daudz strādājusi, uzkrāto bagātību galvenokārt patērējot bruņojumam un valsts aparāta uzturēšanai. Ievērojama līdzekļu daļa atvēlēta arī celtniecībai. Rekonstruētas vai no jauna uzbūvētas 220 lielas rūpnīcas. Padomju varai beidzoties, viss milzu īpašums palicis bez saimnieka, tāpēc uz to raudzījušās daudzas kāras acis. Skaidrojot šo faktu, U.Viļums citē Daiņa Īvāna domas un uzskaita virkni Latvijas valstī pazīstamu politiķu,dodot viņiem apzīmējumu Latvijas pirmā politiskā elite, ko veidojušas ne tik daudz nācijas, cik savu aprindu intereses.
Nauda zūd, vainīgo nav
U.Viļumam nepiedodami šķiet, ka pirmais jauno varasvīru rīcības solis bijis Valsts kontroles likvidēšana, bet pirmais “lielais loms” – G – 24 kredīts. “Daļa naudas pazuda, bet vainīgo nebija, jo saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu, pārskati par G-24 kredīta izmantošanu nav saglabājušies. Nelaimīgā kārtā arī no Lauksaimniecības ministrijas un Uzņēmuma reģistra arhīviem ir pazuduši daudzi dokumenti,” saka U.Viļums.
Viņš citē E.Veidenbauma vārdus “ak, tauta, kā tu tieci krāpta” un bilst, ka pa šo laiku nekas nav mainījies.
Lielie ražo lētāk nekā mazie
“Cits tautsaimniecības likums māca, ka lielie uzņēmumi var ražot lētāk nekā mazie. Tas apliecinājās praksē. Robežas tika plaši atvērtas, un Latvijā ieplūda lētākas preces no visas pasaules, iznīcinot mūsu saimniecību. Īpašu triecienu deva lata padarīšana par divreiz vērtīgāku ASV dolāru. Lai iegūtu vērtīgo latu, ārzemnieki nu cenšas Latvijā ievest savas preces. Savukārt Latvija savējās nevar pārdot, jo tās ir ļoti dārgas,” uzskata U.Viļums. Viņš domā, ka otrs “varoņdarbs” bijis lata pielīdzināšana 200 rubļiem, it kā lai aizkavētu Krievijas rubļu ieplūdi Latvijā. “Tas neatbilst patiesībai”, saka U.Viļums. Viņaprāt, varējis baidīties par apgrozībā esošo naudu, bet krājkasē tā vienmēr bijusi stingrā uzskaitē. “Tā bija vienkārša tautas aplaupīšana, jo krājkasē bija tautas sakrātie 3,6 miljardi rubļu vai pēc tā laika kursa 4,14 miljardi ASV dolāri. Līdz ar to tauta bija izslēgta no finansiālās darbības, un sākās privatizācija. Sertifikātus izlaida tādā daudzumā, ka to vērtība nokritās piecu procentu apjomā no to nominālās vērtības. Tieši tad no visas pasaules ieradās “šeftmaņi” pirkt lētu mantu. Ārzemnieku rokās nonāca lielākā daļa Latvijas īpašumu,” saka U.Viļums.
Kļuvuši par kalpu tautu
U.Viļums pauž pārliecību, ka nākamo divu, triju gadu laikā vairāk nekā 80 procenti no lielajām Baltijas kompānijām piederēs ārzemniekiem. Tā Baltijas Tautsaimniecības forumā esot ziņojis arī “Hansa Investments” valdes loceklis Joakims Helēniuss. “Ko tas nozīmē latviešu tautai? Tas nozīmē, ka atkal esam kļuvuši par kalpu tautu. Mēs strādājam svešajiem. Ir jāsaprot, ka lielākā daļa peļņas aizplūdīs prom no Latvijas. Tas ir tikpat kā audzēt labību un zemi nemēslot, kas noved pie auglības zudumiem un sējumu iznīkšanas,” domā U.Viļums.
