Katru gadu Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestris diriģenta Donāta Veikšāna vadībā dodas ciemos pie kāda cita orķestra.
Katru gadu Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestris diriģenta Donāta Veikšāna vadībā dodas ciemos pie kāda cita orķestra. Šogad no 7. līdz 16.jūlijam mūsu orķestris ciemojās Vācijā pie Mērsburgas zēnu pūtēju orķestra, kas pagājušajā vasarā piedalījās Mazajos Dziesmu svētkos Tirzā.
Tieši tur arī sākusies draudzība, kuras turpinājums ir šis ceļojums.
Starp Šveici un Franciju
Mērsburga ir neliela pilsēta Vācijas dienvidu daļā starp Šveici un Franciju pie ezera, ko sauc Bodensē. Tā ir kūrortpilsēta, kuras galvenie ienākumu avoti ir tūrisms un vīna ražošana, tādēļ lielākās kalnu nogāzes ir klātas ar vīnogulājiem.
“Brauciens sākās ar to, ka diennakti pavadījām autobusā,” stāsta orķestra dalībniece Viktorija Petuhovska. “9.jūlijā agri no rīta iebraucām Vācijā un visu dienu vēl braucām līdz Mērsburgai. Nokavējām zēnu orķestra koncerta sākumu, bet tas, ko mēs dzirdējām, bija vienkārši lieliski, jo viņi spēlēja mūziku no visiem pazīstamās filmas “Karību jūras pirāti”. Vēlāk mūs sadalīja pa ģimenēm, un bija tāds kā iepazīšanās vakars.” Viktorija piebilst, ka viņas ģimenē visi runājuši angliski, un tā arī pārsvarā bijusi saziņas valoda visu ciemošanās laiku.
Viktorija dzīvojusi ģimenē pie sešpadsmit gadus veca puiša vārdā Lucs (Lutz), kuram bijusi arī vecāka māsa. “Tā bija tiešām jauka ģimene, visi bija ļoti komunikabli,” atzīst jauniete. Tomēr pārsvarā laiku kopā ar mūsu orķestrantiem pavadījis vien Mērsburgas puišu orķestra diriģents, jo pašiem puišiem bijis jāiet uz skolu – viņiem brīvdienas esot tikai augustā un septembrī.
“Nākamajā dienā mums bija ekskursija pa vecpilsētu. Gids runāja angliski, un tas vairs nesagādāja nekādas problēmas. Bija ļoti interesanti! Vakarā mums bija koncerts, uz kuru sanāca visi tie puiši no orķestra, pie kuriem mēs dzīvojām, viņu vecāki, draugi un paziņas, cilvēki, kas interesējās par mūziku. Pēc dažiem mūsu skaņdarbiem viņi aplaudēja līdz pat sešām reizēm! Tas bija ļoti patīkami.”
Kamēr mūsu orķestris ciemojās Mērsburgā, laiks neesot bijis pārāk labs. “Viņi jau sūdzējās, ka mēs esot atveduši sliktu laiku, jo gandrīz visu laiku lietus mijās ar sauli. Nebija pārāk karsts, bet tas netraucēja mums otrā dienā peldēties āra baseinā, kas ir starp interesantākajām atrakcijām Mērsburgā, ko var apmeklēt tūristi,” stāsta Viktorija. Baseina viena daļa esot iekšā, zem jumta, bet otra – zem klajas debess. “Lija lietus, kad mēs peldējāmies, un tas esot ļoti veselīgi. Lai gan ārā bija 12 – 13 grādi, liela daļa no mums, tajā skaitā arī es, gājām peldēties aukstajā ezerā. Pēc tam, iekāpjot burbuļvannā, bija vienkārši lieliska sajūta.”
Viktorija domā, ka vāciešu skatījums uz dzīvi atšķiras no mūsējā: “Dzīves uztvere ir pilnīgi citādāka. Viņi ir ļoti precīzi, viss viņiem ir “sakārtots pa plauktiņiem”. Luca māsa stāstīja, ka viņiem ir viens vakars gadā, kad visi Mērsburgas iedzīvotāji, arī mērs, kas ir sieviete, naktī iet uz konkrētu vietu pie strūklakas, kur viņiem ir tāda kā naktskreklu ballīte. Visi nāk naktskreklos, pidžamās, arī puiši! Mums tas nav raksturīgi, bet viņiem tas ir normāli, nav nekādu problēmu, aizspriedumu.”
Pie savvaļas pērtiķiem
Viktorija atzīst, ka daba Mērsburgā ir ļoti skaista. Iedomājieties, ārā gar ielu malām augušas palmas, savukārt vīnogulāji auguši gandrīz visās iespējamajās vietās! Mērsburgā esot arī savdabīgs rezervāts, kur brīvā dabā dzīvojuši mērkaķīši, kas izpelnījās arī mūsējo orķestrantu nedalītas simpātijas: “Viņi dzīvo savvaļā. Viņiem var pieiet klāt, bet aiztikt gan nav vēlams. Pirms tam mums bija instruktāža, ka nedrīkst izdarīt asas kustības, plivināties ar rokām. Tas ir tikai mūsu drošības pēc, jo neviens nezina, ko savvaļas pērtiķis var padomāt! Katrs drīkstējām paņemt sauju popkorna un viņus pacienāt. Pērtiķīši jau zina, ka tūristi dos ēst, viņi jau gaida. Tad, kad tu tos dažus graudus pastiep rokā, viņš pienāk klāt un ar savu mazo saujiņu tos saņem.”
Otrā dienā bijusi ekskursija uz Cepelīnu muzeju, kas gan atradies krietni lielākajā blakuspilsētā: “Redzējām, kādas izskatās kajītes, paši pirmie korpusi un propelleri. Neko gan nedrīkstēja fotografēt, bet mēs pa kluso pamanījāmies dažas bildes uzņemt… Varējām lidot cepelīnā, bet tas bija ļoti dārgi.”
Trešajā dienā esot bijis plānots arī koncerts, taču lietus dēļ tas tika atcelts. Koncerta vietā vācu puiši esot demonstrējuši pašu veidotu filmu no fotogrāfijām, kas tapušas, pagājušajā vasarā ciemojoties Latvijā. Vakarā Viktorija atvadījusies no viesģimenes: “Pateicu paldies par jauko uzņemšanu. Bija skumji šķirties, jo kļuvām labi draugi, bija tik interesanti, nevienu dienu man nebija ne garlaicīgi, ne skumīgi. Viņi man palīdzēja iejusties tajā vidē, pieņēma kā savējo, un tas ir ļoti daudz, ja esi svešā zemē.”
Pāri robežai… bez robežas
Nākamajā rītā mūsu orķestranti teica pēdējos pateicības vārdus, pamāja ardievas ģimenēm un sēdās autobusā, lai dotos tālāk – uz Franciju. Orķestra dalībnieki esot bijuši patiešām pārsteigti, uzzinot, ka jau atrodas Francijā, jo neesot bijusi redzama ne robeža, ne arī pases pārbaudītas… Pēc neilga laika viņi jau atradās Strasburgā, kur bija paredzēta ekskursija pa Eiropas Padomi. “Ārā pie šīs ēkas bija 47 valstu karogi, tajā skaitā arī Latvijas. Katram bija nozīmīte ar informāciju, ka mēs esam apmeklētāji, visi drošības pasākumi bija līdzīgi kā pārbaudes lidostā,” stāsta Viktorija.
Bija plānots, ka pēc tam mūsu orķestris sniegs koncertu, taču organizatorisku problēmu dēļ tas tika atcelts. Jaunieši par to neskuma: “Mums bija brīvais laiks, staigājām pa ļoti skaistu parku, klausoties, kā cilvēki runā franciski. Ir interesanti klausīties svešā valodā, vēl jo vairāk tad, ja tu nekā nesaproti! Tam ir kaut kāda savdabīga burvība, un franču valoda ir tik liriska, ļoti skaista!”
Vēlāk orķestris devās uz Freiburgu atpakaļ Vācijā. Tur mums bija paredzēta naktsmītne vietā, ko sauc Bērzaine un kur dzīvo latvieši. Tas bija tik patīkami! Lielākā daļa no viņiem runā latviski. Viņi dzīvo lielās, divstāvīgās mājās. Tās ir gaiši dzeltenas, saulainas. Freiburga tiešām ir ļoti skaista pilsēta, jo tuvumā ir kalni. Kad mēs atbraucām, bija ļoti silts.” Vakarā, ko orķestris pavadīja Bērzainē, viņiem bija paredzēts neliels pateicības koncerts brīvā dabā cilvēkam, kas mūsējos tur uzņēma. Otrā rītā, kārtīgi izgulējušies, mūsējie devās mājup – uz Latviju.
Turpinājums sekos
Atminoties šo braucienu, Viktorija iesaucas: “Lielisks! Brīnišķīgs brauciens, lieliski cilvēki, programma, uzņemšana… Visi orķestranti un vecāki izsaka milzīgu pateicību mūsu diriģentam Donātam Veikšānam par tāda skaista brauciena organizēšanu, jo tas nav viegls darbs.” Domājams, šī nav pēdējā reize, kad Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestris tiekas ar Mērsburgas zēnu pūtēju orķestri, jo vācieši ir ielūgti viesoties un piedalīties nākamā gada Vispārējos Dziesmu un deju svētkos Latvijā.
