Kā pensijas diena, tā mūsu mājās ir skandāls. Sieva, mana Antonija, grib visu manu pensiju ielikt savā makā, bet es nepiekrītu. Un tad sākas… Viņa atsakās gatavot pusdienas, mazgāt traukus, vest ārā staigināt mūsu suni. Aizliedz man pat smēķēt tualetē! Un pat vispār dzen laukā no mājas.
Tāpēc kārtējā pensijas dienā es paņēmu saitē mūsu Duksi un mēs abi caur bankomātu un pārtikas veikalu devāmies baudīt brīvību mazpilsētas ielās un parkos. Protams, nopirku alu, cigaretes, desu. Mums bija viss nepieciešamais piknikam. Papriekšu apmetām loku ap centru. Cerēju, ka varbūt izdosies nocopēt kādu vēl gana spriganu zelta zivtiņu, kura varētu izpildīt ja ne trīs, tad kaut vai vienu vienīgu manu vēlēšanos. Ar Duksi “patusējām” pie pulksteņa. Ilgu pilns kabatā čamdīju savu cigarešu paciņu, lai piedāvātu smēķi kādai simpātiskai dāmai un tā uzsāktu sarunu par mūžam nemainīgajām vērtībām. Taču, kā par nelaimi, man ceļā gadījās tādas sīkas zivteles vien. Viena tāda, kurai nevarēja būt vairāk par 15 gadiem, pienāca pati man klāt, lai palūgtu cigareti. Gribēju atteikt un aizrādīt, ka viņas vecumā tas ir kaitīgi, bet tajā brīdī klāt pienāca arī zēns (laikam šās draugs) un šantažēja mani: “Vecais, dod cigareti vai arī mēs tevi izjokosim!”
Iedevu. Pats nezinu, kāpēc. Dzirdēju tajā brīdī tādu kā klikšķi un nodomāju, ka būs jāiet pie ausu ārsta, jo galvā zvana. Bet pēcāk domāju, ka laikam vienkārši biju apjucis. A tas puika tikai nosmīnēja ūsā un teica: “Skaties, onkuli, ka tikai tava sieva nenolīgst kādu “paparaci”, kas nofilmēs visu, ko tu te dari, kamēr šī mājās zupu vāra.”
Stulbs joks. Tā es sevī nospriedu, jo tad vēl neaptvēru, ka patiesībā puisis mani gribēja pabrīdināt. To sapratu tikai vēlāk. Bet tajā brīdī nospļāvos un aizvilku Duksi sev līdzi uz parku, kur to palaidu vaļā, lai parikšo un pats sevi izklaidē. Atkal kaut kur tālumā iezvanījās tādi kā debesu zvani kā bišu dūcieni. Nodomāju: “Jau bites strādā! Šogad gan būs daudz medus.”
Netraucēti iebaudīju alu ar uzkodām. Bites dūca un dūca. Protams, tur, uz soliņa, man piebiedrojās vēl arī daži mana vecuma domubiedri. Viņi man izlīdzēja, kad palūdzu, lai aizskrien uz veikalu nopirkt papildu porciju. Es tikmēr krūmos gāju pārbaudīt, vai ērces ir vai nav pamodušās. Tā arī nesapratu, bet bites gan dūca un dūca, kaut tuvumā tās nekur nemanīju. Kad biju tā labi pamatīgi izskalojis savu organismu un arī naudas maku, nolēmu doties mājās, lai liktos uz auss. Tad tikai sāku meklēt savu suni. Saucu apmēram stundu, kamēr šis sadzirdēja mani. “Uzmanies no bitēm!” es viņam teicu, un mēs sākām savu zigzaga gājienu un māju pusi. Jau bijām gandrīz sasnieguši mērķi, kad man pēkšņi dikti sagribējās atviegloties. Metu kaunu pie malas, un abi ar Duksi gājām aiz stūra. Savu straujo upi tecināju apmēram minūtes piecas, goda vārds. Attapos, kad man uz pleca uzgūla… ne jau bite, bet kāda smaga roka. Atskatījos. Tur stāvēja vīrietis formā. Viņš paziņoja, ka es esot pieķerts vismaz četros administratīvajos pārkāpumos, kas visi esot fiksēti – nofilmēti un nofotografēti. Un nu man par visu būšot jāatbild. Iedeva parakstīt pavēsti…
P.S. Cienījamie pilsoņi, esiet modri, kopš neilga laika pilsētā jums seko ne tikai videonovērošanas kameras! Vietējie policisti tagad ir kļuvuši par “paparaci”. Viņu fotokameras objektīvs publiskās vietās jūs var noķert un iemūžināt jebkurā brīdī. Atcerieties to un respektējiet, ja vien nealkstat pēc lētas popularitātes!
