Cilvēkam visam ir jābūt tīram! Ja gribi iziet no mājam un apciemot vietējās varas pārstāvjus, atceries to! Netīrs tu vari sēdēt savās četrās sienās. Ja ej pie kungiem, esi tik labs, un vispirms nomazgā rokas, kājas, muti. Netaisi liekus kreņķus apkalpojošajam personālam! Tāda ir mācība, ko esmu guvis korona vīrusa pandēmijas otrajā vilnī.
Vārdu sakot, uzzināju, ka miesta galvenā vadības mītne atkal ir kļuvusi pieejama. Gribēju aiziet gostos. Tikko pavēru durvis, man priekšā meitietis respiratorā. Gumijas cimdos ieģērbtās rokās, viņa tur aerosolu. Tūlīt pat viņa nodezinficē durvju rokturus, kuriem esmu pieskāries. Mana nāss sajūt spirta smārdu. Patīkami, es jums teikšu!
Speros tik tālāk. Cita darbiniece mani mudina dezinficēt rokas un norāda turpat uz aprīkojumu, kur varu to izdarīt. Atkal spirts… Iepūšu arī mutē. Lai svaiga elpa! Darbiniece tikai izdveš: “Ak, ko jūs darāt!” Pēc tam man vēl noprasa, kur es iešot, kāda mana vajadzība. Saku, ka gribu satikt pašu galveno, citi mani neinteresē. Vai es esot pierakstījies un ar kādam domām es nākot. Jau nojaušu, kādu atbildi no manis gaida un saku: “Nāku ar tīrām domām un tīriem nolūkiem.” Pasaka pulksten cikos galvenais mani gaidīšot. Es tikmēr varot iet ārā pastaigāties. Ieminos, ka, laiku kavēdams, es gribētu apmeklēt labierīcības. Iestājas kapa klusums. Neviens man nesaka ne jā, ne nē. Neveiklo situāciju es pārcērtu ar vārdiem: “Kurā stāvā, kundzīt, jums ir ateja?” Saņemu tādu atturīgu, negribīgu atbildi. Čāpoju uz otro stāvu. Dzirdu – kāds man seko. Atskatos. Ieraugu to pašu meitieti, ko pirmīt, – respiratorā. Viņa ar slapju lupatu uzslauka katru manu atstāto pēdu nospiedumu. Atkal spirta vilnis… Es reibstu.
Atrodu nullto kabinetu un ieslēdzos tajā. Es jums teikšu, ka tik solīdu ateju mūsu miestā nekad līdz šim vēl nebiju redzējis. Pasaka! Jāsaka, ka mūsu vietējā vara ir attīstījusies, augusi, sasniegusi tīrības griestus. Manā skatījumā. Gribētos, protams, salīdzināt mūsu ateju ar atejām sadraudzības pašvaldībās aiz valsts robežas. Būs par to jāparunā ar galveno. Lai iekļauj mani delegācijā!
Iznāku no sapņu istabas atvieglojies, piesūcinājies ar turienes ziedu aromātu. Durvīs meitietis respiratorā mani gandrīz vai nogrūž no kājām. Metas iekšā mazmājiņā un ieslēdzas. Nodomāju – laikam šai caureja. Turpat vien grozos. Pēc brīža šī iznāk visa vienos sviedros. Nu jau ne tikai respiratorā, bet arī aizsargbrillēs. Un no telpas nelabi nes pēc ķīmijas. Es viņai saku: “Nu tu dod! Ko esi saēdusies?” Šī man pretī: “Muļķis esi vai? Es to vien daru, kā staigāju jums visiem te pakaļ – tīru, mazgāju, mazgāju, tīru. Un tā astoņas stundas no vietas. Un par minimālo algu! Jūtos kā Pelnrušķīte. Tikai uz balli netieku.”
Es jums teikšu – viņa dzīvo kā pasakā. Un cer uz galveno. Ka pamanīs, novērtēs, pieliks pie algas.
Palika man neērti. Palīdzēt nevaru. Neesmu nekāds princis. Sapratu, ka neiederos šajā vietā. Metos projām – atpakaļ savā paša dzīvē, kura ir tāla no sterilitātes parauga.
