Nesen satiku kādu cilvēku, kas asarām acīs stāstīja bēdu stāstu par to, cik grūti mazpilsētā atrast darbu, kādus muļķīgus atteikumus izdomā darba devēji un jautāja – līdz kādam līmenim cilvēkam ir “jānolaižas”, zaudējot pašcieņu, lai atrastu darbu?
Nesen satiku kādu cilvēku, kas asarām acīs stāstīja bēdu stāstu par to, cik grūti mazpilsētā atrast darbu, kādus muļķīgus atteikumus izdomā darba devēji un jautāja – līdz kādam līmenim cilvēkam ir “jānolaižas”, zaudējot pašcieņu, lai atrastu darbu?
Šādās reizēs laikam aplams ir teiciens, ka tas, kas vēlas strādāt, darbu vienmēr atradīs, jo ne vienmēr to ir tik viegli izdarīt. Šis cilvēks atzina, ka agrāk varēja sūdzēties partijai, bet kam lai tagad sūdzoties? Viss esot sarunāts, aizrunāts un cilvēkam “no malas” šādā sistēmā ir neiespējami iekļūt. Turklāt potenciālie darba devēji pēc konkursa rezultātu izvērtēšanas nemaz neatsūta atbildi par to, esi pieņemts vai neesi, kur nu vēl objektīvi paskaidrot, kādēļ neesi pieņemts. Šādu pieredzi cilvēks bija guvis valsts organizācijā, kurai katru gadu tiek atvēlēta liela daļa valsts budžeta naudas…
Protams, katram darba meklētājam ir citādākas iespējas, izredzes to atrast, jo vērtē izglītības līmenis, iemaņas un valodu prasmes. Bet ja nu neizdodas iegūt vietu arī uz visneprestižāko darbu, kad pašcieņa jau ir aizmirsta?
Vakar internetā lasīju ziņu par iztikas minimumu. Tajā bija minēts, ka iztikas minimums, pēc kura arodbiedrības orientējas, prasot algu palielinājumu, ir aprēķināts pirms 14 gadiem un tajā nav ietvertas daudzas vajadzības. Ir skaidrs, ka iztikas minimuma groza saturs vairs neatbilst mūsdienām. Izklausīsies smieklīgi, bet pašreiz noteikts, ka vīrietim gadā vidēji paredzētas 0,8 kokvilnas apakšbikses, sievietēm – 1,45. Trikotāžas sauļošanās kostīmu, tāpat kā vīriešiem peldbikses, paredzēts pirkt 16,6 gados reizi… Frizētavu sievietēm atvēlēts apmeklēt 0,74 reizes gadā par 4,97 latiem, bet vīriešiem – 1,26 reizes gadā par 5,18 latiem! Ir vēl arī citas ne mazāk “jautras” normas. Jājautā, vai kāds tās vispār spēj izpildīt..?
Spilgti atmiņā palicis raidījums par miljonāru Valentīnu Kokali. Apbrīnojami, ka cilvēks var ļauties tikai saviem vaļaspriekiem, dzīvot no noguldījumu procentiem un dibināt savas firmas, lai pagalmā nopļautu zālienu vai nomainītu bruģi..! Protams, šādu cilvēku Latvijā nav īpaši daudz, bet kā lai šādos brīžos ko tādu redzot jūtas vienkāršā latviešu tauta? It īpaši tie cilvēki, kas nevar atrast darbu?
Dažādas institūcijas nemitīgi rīko apmācības, kā iesaistīt cilvēkus darba tirgū. Tiek piedāvātas arī darba vietas, bet izrādās, ka trūkst pat slaucēju, krāsotāju un tamlīdzīgu profesiju pārstāvju. Šādus darbus nav kas strādā, jo acīmredzot darba devēji piedāvā ļoti niecīgu atalgojumu. Jājautā – kas notiek un kā to visu sabalansēt..?
