Viendien Gulbenē pie manis no ielas otras puses pienāca nepazīstama sieviete. Es, protams, uzreiz pasveicināju viņu. “Kā tev klājas?” viņa man krieviski jautāja. Atbildēju, ka labi. Un tad sieviete sāka stāstīt, ka tuvojas pasaules gals, tāpēc ir svarīgi nožēlot grēkus, jo debesīs tiks uzņemta tikai “Dieva draudze”. “Vai tu lasi Bībeli?” sieviete man pajautāja. Atbildēju, ka esmu lasījusi. Viņa vēlēja, lai es lasot Mateja evaņģēliju, tur esot viss pateikts. Viņa jauki pasmaidīja, manam skatienam atklājot savu vecas sievas muti ar izretinātu zobu rindu. Bez nožēlas nodomāju, kaut pasaule uzsprāgtu! Gāju tālāk, un atkal mani uzrunāja cita, pazīstama sieviete gados. Viņai jaunais katoļu draudzes gans esot teicis, ka grēksūdzē ir jāstāsta pilnīgi viss. “Vai tiešām man atkal ir jāatklāj visa sava dzīve no paša sākuma? Nē! Tā nenotiks! Tikai Vjačeslavs zina visus manus grēkus.” Dzirdot šo “grēcinieces” atzīšanos, kļuva silti ap sirdi un nemaz vairs negribējās pasaules galu. Vēl jau ne. “Laikam pasaules gals ir klāt! Pilsētas pārvalde ielika manā dzīvoklī kamīnkrāsni,” priekā ar mani dalījās kāds cits veikalā sastapts paziņa. Esot atklājis – dzīvoklī, ko viņa ģimene Gulbenē īrē no pašvaldības, saskaņā ar tā plānojumu jābūt krāsnij, bet tās tur nav. Prasījis, lai pašvaldība iemūrē. Saņēmis oficiālu atteikumu, kuru nosūtījis tiesībsargam. “Pietika ar vienu tiesībsarga zvanu uz pilsētas pārvaldi, un mums tagad ir kamīnkrāsns. Pakurinām 10 minūtes un istabā ir silti,” priecājās sarunbiedrs. Un es līdz ar viņu. Ir tomēr Dievs pasaulē. Un viņa vārds ir…
