Kādā saulainā 1953.gada vasaras dienā mēs, 15. CER strādnieki, pēc spriega darba cēliena pie caurtekas būves bijām apmetušies mazās Gosupītes krastā pusdienot.
– Īstā vieta diendusai, – uzkožot maltīti, valodas uzsāka Dambrovs, vīrs pāri piecdesmitiem, – šeit allaž sēdējis pats Gosupes velns, Lizuma muižas gaitniekiem rādīdamies. (..)
Mūžam rosīgais remontstrādnieks Kalvīšu Jānis pacēla līdzpaņemto piena pudeli.: – Pro! Uz nelabā veselību! Nu tad, Frīdi, rauj velnu stāstu vaļā!
Janīšu Frīdis nelikās divreiz lūgties: – Nujā. Vecos laikos te, Lizumā, velnu bijis vai biezs. Bet velni nejaukušies vis viens otra lietās: katram bijusi sava, stingri norobežota darbības zona, ja tā varētu teikt. Šis te, Gosupes velns, darbojies no Garā sila līdz Stepiņkalnam. (..) Viņš dzīvojis Sinoles silos un katru pusnakti nācies jozt uz darba vietu kilometrus piecpadsmit. Lai nu velnam velna kājas, tak vīram apnikusi tā tālīnā apgaita. Domā – katru nakti jāmet vēl savus kilometrus piecus līkums ap Sārājiem, citādi jāiet gar Velēnas baznīcu, un no tādām vietām velni bijušies trakāk par traku. Un, lūk, šo apsvērumu dēļ velns pēdīgi pārcēlies uz Garo silu. Kā nekā tuvāk šeptei. (..) Nu velns ķēries klāt pašam Lizuma baronam Volfam. Bijusi nejauka rudens lietaina nakts. Barons pēc kāršu spēles pie Sinoles barona fon Mengdena (spēlējuši dažkārt pat uz dzimtcilvēkiem) braucis mājup krietnā skurbulī. Brauc, brauc, ceļš izmircis, bet karietei priekšā tak divi spēcīgi meļņi. Kā tiek pie Gosupes, tā zirgi apstājas kā rauti. Skatās – priekšā vesels ezers vai līdz pamalei. Upe lietavās pārplūdusi – lieta skaidra. Neko darīt, gan pārbrauks. Tepat jau ceļam vajadzētu būt. Laidīs tik iekšā. Zirgi sprauslo, krāc, kāpjas atpakaļ. Tak ko nelabu laikam nojautuši. Izgrūdis pats barons galvu pa karietes logu. Uzkliedzis kučierim: “Ko stosties! Ņem pa kreisi! Es tev saku – ņem pa kreisi!”
Kučieris piecirtis meļņiem ar pātagu. Šinī mirklī velns izšāvies līdz pusei no Gosupes dūksnāja un iebļāvies pērkonīgā balsī: “Ņem pa labi! Kad es tev saku – pa labi!” Zirgi krākdami cirtušies sāņus. Dīsteles ripai rāvienā atsprukusi tapa, un tā nu zirgi aizauļojuši ar dīsteli un priekšas ratiem, bet kariete palikusi guļot slīkšņā. Kučieris ar to rāvienu iegāzies upē, kaut kā izplunčojies malā un tajā trakajā nobīlī tik šķinis uz Lizuma pusi kā bez prāta. Gan barons bļāvis: “Apgaidi, Jēkaup, apgaidi, Jēkaup!” Bet nekā. Ne dzīvs, ne miris otrā rītā Lizuma lielskungs pārvests pilī. Ilgi gulējis slims, vienā laidā murgos vaidēdams un krustus mezdams.
Vīri pasmējās par velna numuru, un stāstīšanu pārņēma Dambrovs.
– No Janīšu Frīda stāsta skaidri saprotams, ka velna mājvieta gan toreiz bijusi Gosupe. To pašu varētu apliecināt slīperu cirtējs Rudgalvju Krustiņš, kurš pēdējais no dzīvajiem ticies ar Gosupes kungu. Tas noticis tā. Kādā piķa melnā rudens naktī Krustiņš nācis mājup no Velēnas baznīckroga caur Garo silu. Sils tolaik bijis brangu versti platumā. Iet Krustiņš un klausās, kā vējš gaudo koku galotnēs. Sejā lāso migla. Un tumsa tāda, ka tik tikko var ceļu samanīt. Zari krāc negaisā, īd un vaimanā., nu Krustiņam arī beidzot sametas tā ērmīgi ap dūšu. Domājis – uztaisīs pīpi. Izvilcis repi, piebāzis kaļķi un jau gribējis šķilt kramu, kad saklausās tādu kā dimdēšanu. Ātri pametis skatu pār plecu, un kājas palikušas kā stabi: melns un milzu vīrs turpat aizmugurē pāris soļu. Tūlīt apķēries, kas par lietu – ij tumsā saredzams, nācējam viena galva, bet kāja tā kā govs kāja – pti tu, nelabais! Piemiedzis acis, varbūt māžs izgaisīs. Nekā! Paskatās atkal – nāk soli solī, ka dimd vien. Un melns kā darva, ij seja melna, bet melnais deguns akurāt kā nelaiķim Lizuma baronam. Ko nu darīs? Mukt? Kur aizmuksi! Vai nezināms, kas velnam par nagiem un kampienu. Saņēmis dūšu, kas būs – būs, ies tik uz priekšu. (..) Drebošu roku uzšķīlis kramu. Par laimi, tabaka bijusi sausa – pīpe sākusi kūpēt. Iet Krustiņš, palūr sāņus: tu brīnums – velnam arī pīpe mutē, tikai nemana ne uguns, ne dūmu. Posi, velnam varbūt šķiļamais ellē aizmirsies? Kas zina, varbūt pekles kungam savu kramu piedāvāt? Sadūšojies un teiks arī, bet mēle kā sakaltusi. Tik beidzot ar mokām izgrūdis: “Vai, vai ku-kungam ne-eva-jadzētu guns?” Velns papurinājis galvu un ierūcis, kas lizumniešu izloksnē izklausījies apmēram tā: “Mun pošam dag!” Un kā pūtis pa nāsīm zilu uguni, tā pīpe aizdegusies vienā rāvienā. (..) Kā tikuši pie Gosupes, tā velns taisījis tādu kā lēcienu – hopā! – taisni Gosupē iekšā. Zila uguns vien nojukusi Krustiņam gar acīm. Atskanējis tāds kā pērkona grāviens. Uz rīta pusi Krustiņš pamodies turpat muklājā – tālumā dziedājis gailis. (..) Tak Krustiņš gan no šitās tikšanās palicis pavisam cits cilvēks – tikai uz augstiem svētkiem iemetis pa čarkai. (..)
– Zini ko? – Kalvītis saka, griežoties pie manis. – Tu tak esi mācījies to tēlniecības būšanu. Uzrausim to ragaini tepat uz akmeņiem! Redz, Gosupes krastā māli primā!
Lūk nu tā šajā pusdienlaikā tapa pirmais Gosupes velna atveidojums mālā. Tēls par mīļu prieku garāmgājējiem noturējās ceļmalā veselu mēnesi. Kādu nakti velnam pienāca gals: dzērāji, garām ejot, velnu bija nomētājuši ar akmeņiem.
Doma par velna iemūžināšanu akmenī radās pāris gadu vēlāk. Pie Janīša tolaik vasaras atpūtā dzīvoja keramiķe Taira Holāpina. Saklausījusies teikas par Gosupes velnu, viņa uzmeklēja mani: būtu labi velnu atveidot paliekošā materiālā. Viņa apsolīja izgādāt arī atļauju no Kultūras ministrijas tēla uzstādīšanai.
Mūsu 2. CRP priekšnieks Rudzītis toreiz bija šīs distances ceļu meistars. Iededzies par velna atdzimšanu, ceļa meistars izkaroja nepieciešamos materiālus no 10. CER Madonā.
Ķērāmies pie idejisko metu izstrādāšanas abi ar T.Holāpinu. Metus apspriedām strādnieku sanāksmē. T.Holāpinas velna projektā nelabais attēlojās kā omulīgs resnītis ar govs purnu, manējā: baronīgs vecis ar Volfiem raksturīgu līku degunu.
Apspriede pieņēma manu velna projektu „Rīta gaiļa aizdziedātais velns”. Velnu aizdziedājis jaunā, mūsu laikmeta rīta vēstnesis, sludinot cilvēka uzvaru pār muklāju (kolhoza „Spars” meliorācija, mūsu jaunais ceļš pār staignāju), un velns nezina, kur sprukt – līst akmeņu kaudzē atpakaļ vai vēl pablenzt uz zaļo kolhoza rudzu zelmeni muklāja vietā. Tā nu viņš tur vēl sēd un priecīgi tiekas ar daudzajiem apmeklētājiem diendienā.
Lasītāju komentāri www.dzirkstele.lv
Mācītājs aicina atbrīvoties no “Gosupes velna”
Rita
Aicinu mācītāju atbrīvoties no velniem viņa draudzēs. Nu no tiem, kas masveidā tiek kristīti, lai kā cirka izrādēs baznīcā var apprecēties, un pēc tam neliekas ne zinis ne par baznīcas aktualitātēm, ne par ko. Skumji, ka tagad skaitās stilīgi nokristīt bērnus, izvēloties krustvecākus ar biezu maku, aizmirstot vai patiesībā ignorējot patieso iemeslu, kādēļ tas viss tiek darīts. Pēc tam šie velni pieprasa no krustvecākiem jaunus “aifonus” un citus štruntus, nevis aicina palīdzēt bērniem izprast kristietību, Dievu un baznīcas lomu viņu dzīvēs.
Gulbis
Vai es kā latvisko tradīciju piekopējs varu aicināt nojaukt baznīcu? Tas tā jokojot. Katram sava pārliecība, taču, pirms runāt, vajadzētu iedziļināties senlatviešu folklorā un izprast, kāda ir velna loma tajā. Velns latviešu folklorā: vārds “velns” cēlies no vārda “velis” (gars), viņš ir veļu valstības valdnieks. Tikai līdz ar kristietības ienākšanu Latvijas teritorijā latviešu mitoloģijā ienāca elles jēdziens un velns kļuva par visa ļaunuma iemiesojumu. Toties latviešu folklorā viņš turpināja būt lētticīgs, vientiesīgs, viegli uzvarams ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem. Velns simbolizēja materiālo dzīvi ar tās nesakārtotību, Dievs – garīgo dzīvi, gudrību, kārtību un radošās spējas. Tādēļ pasakās un dainās velns cenšas apmānīt cilvēkus, bet tas viņam neizdodas un viņš vienmēr paliek muļķa lomā.
Oppā
Lielākā daļa to neuzskata par pieminekli, bet gan par skulptūru, apskates objektu. Man personīgi “Gosupes velniņš” atgādina kādu tēlu no bērnībā lasītām pasakām. Sakiet godīgi – tur kāds ir redzēts ejam lūgties velnu vai nesam ziedus? Vai ir izveidota kāda ļauna sekta, kas pulcējas pie šīs skulptūras un dodas pēc tam slepkavot, zagt?
tad
Kāda tumsonība valda ļaužu galvās! Velns visos laikos ir bijis ļaunuma, negāciju sējējs, tad kāpēc reiz beidzot nevarētu pieņemt lēmumu un šo māla un akmeņu pļecku nojaukt, jo piekrītu – tas baznīcai ir apkaunojums. Tā nav ne māksla, nekas, tukša mēslu kaudze.
Piedot
Piemineklis parāda mūsu prāta stāvokli. Cik velniņu ir katrā no mums? Vai mēs esam gatavi atbrīvoties no meliem, skaudības, kārības, aprunāšanas, dzeršanas, narkotikām, prostitūcijas? Katram ir savi velniņi. Galvenais, vai esam gatavi tiem mest izaicinājumu un censties no tiem atbrīvoties. Šis mācītāja uzsaukums liek sakustēties mūsu velniņiem. Mēs redzam, ar kādiem gudriem, muļķīgiem, apvainojošiem aizstāvības ieročiem cīnāmies. Esam patiesi un uzvaram tos velniņus, kas moka mūs un mūsu mīļos katru dienu!
