Viņa ienāk “Dzirksteles” redakcijā smaidīga, saposusies un taujā pēc kāda darba piedāvājuma. Aija Kamara saka, ka makā šobrīd palikuši četri santīmi, nevarot ievietot sludinājumu laikrakstā, taču mēle mutē ir. Viņa nečinkst, bet meklē iespēju nopelnīt. “Dzirkstele” aicinājusi uz sarunu sievieti, kurai ir, ko teikt par bijušajiem un šiem laikiem.
– Janvāris latviešu tautai ir vēsturiskiem notikumiem bagāts. Tad atceramies barikāžu laiku 1991.gadā.
– Es toreiz strādāju Rīgā, Preses nama ēdnīcā par pavāri. Uz barikādēm doties man nebija laika. Atceros vienu zīmīgu nakts dežūru. Kā vienmēr pieturējām gardāko silto ēdienu tipogrāfijas strādniekiem, kas strādā naktī, bet ieradās OMON karavīri – ar uzlocītām piedurknēm, ar ieročiem bruņojušies. Viņi iebrida un pieprasīja sev visu labāko. Kategoriski pieprasīja. Pārējās sievietes man meta ar roku, lai es viņiem dodu. Man sākumā bija tā lielā mute. Taču tika skaidri un gaiši pateikts: „Da pašla ti, ņevjakaj.” (No kr. val. – „Ei, tu… nevaukšķi.”) Tas ēšanas stils viņiem… To es atceros. Tas bija nepatīkami. Kad sākās runas par neatkarību, kāds teica: „Vabše ņepaņimaju, čto eķi latiši haķat. Nu čevo im ješo ņehvatajet?” (No kr.val. – „Vispār nesaprotu, ko tie latvieši grib. Nu kā viņiem vēl trūkst?”) Bija tas laiks tāds… Bija jāatbrīvojas. No tās šovinistiskās attieksmes, kas Rīgā bija ārkārtīgi izteikta. Taču… Tā nejēdzība, kāda ir tagad, ir vēl daudz lielāka nekā toreiz. Man toreiz alga bija maza, bija smagi jāstrādā, veikalos nekā lāgā nebija, ko nopirkt. Strādājot vienu slodzi, toreiz nebija, ko vilkt mugurā, bet, strādājot divas slodzes, vairs nebija, kad par to domāt. Tolaik visi materiālā ziņā bija daudzmaz līdzīgā situācijā. Bet tagad… tautā vairs nav vidusslāņa, ir tikai ļoti bagāti un ļoti nabagi cilvēki. Tas atgādina 20.gadsimta trīsdesmito gadu Latviju, pirms Kārlis Ulmanis pārņēma varu. Laikam šodien Latviju varētu glābt tikai jauns Ulmanis. Mums ir ļoti daudz partiju, kuru biedriem nav laika domāt par to, kas notiek Latvijā, jo ir jākasās par „krēsliem” – cik vietu saglabās Saeimā, kurai partijai būs mazāk un kurai vairāk vietu valdībā. Žurnālisti ir malači. Kad parāda, tad redzam, kas Saeimā notiek. Viens deputāts sēž un žāvājas. Otrs mobilajā tālrunī spēlītes spaida. Trešais min krustvārdenes. Ceturtais avīzes lasa. Piedodiet! Puse Saeimas deputātu var iet mājās gulēt. Tā otra puse varbūt strādās.
– Ko varat teikt par krīzes situāciju?
– Man tas nav nekas jauns. Ražošana Latvijā ir sašaurinājusies. Kāpēc lietuvieši māk nenogremdēt savu ražošanu? Viņi dzīvo daudz labāk par mums, latviešiem. Sociālismā mēs uz Lietuvu braucām pēc gaļas un desām. Tagad viņi savas desas, pienu un visu pārējo pieved uz Latviju klāt un mēs pērkam, jo lietuviešiem ir lētāk. Kāpēc mums tā neiet?! Mēs esam tikai tranzīta valsts. Arī metāllūžņu uzpircēja valsts. Mēs taču nepārstrādājam paši, mēs sūtām pāri robežai. Kāds cits nopelna uz mūsu rēķina. Cauri mums tikai pārsūta visu – arī atkritumus un narkotikas. Kāpēc Latvijā ieplūst kontrabandas prece? Valsts politika to veicina. Ja Krievijā cukurs ir lētāks, kāds to vedīs iekšā un tirgos šeit. Tāpat arī šņabi, cigaretes, degvielu.
– Pēc valodas jūtams, ka neesat vietējā.
– Vispār esmu no bērnunama. Savus īstos vecākus nezinu un laikam arī nekad neuzzināšu. Man nav tādas naudas. Un nevajag arī. Mani adoptēja, kad biju gadu veca. Uzaugu kā rīdziniece, Mārupes meitene. Taču pilsēta mani nekad nav vilinājusi. Es negribētu dzīvot Rīgas centrā starp mūriem. Tur ir sajūta, ka trūkst elpas.
Esmu audzināta stingri. Pat par daudz. Taču varu pateikt paldies ģimenei, kas mani sagatavoja dzīvei, jo materiāli vienmēr tiku turēta zemāk, nekā varētu atļauties. Lai nebūtu nekādu pārmērību. Nekāda ultrašika. Tiku pieradināta pie darba. Kādreiz Mārupē mums bija liela zemeņu plantācija. Toreiz man bija lieli ienākumi, katru otro dienu vedu uz tirgu savas zemes pārdot. Tie bija soclaiki. Esmu strādīga, nelaižu garām iespēju gūt peļņu. Arī vēlāk, dzīvodama Gulbenes rajonā, vienu laiku audzēju burkānus un tos pārdevu Litenes pansionātam. Vedu arī uz Gulbeni tirgot. Pati uz riteņa, bagāžā kāpostmaiss un divi grozi ar burkāniem uz ragiem. Arī tagad man ir piemājas zeme. Kāpēc es nevarētu audzēt burkānus un pārdot ideāli tīru produkciju? Ārzemju dārzeņos un augļos nav ne garšas, ne smaržas, jo viss ir tā saķīmiķots. Bet to pārdod un pērk. Bet es nevaru burkānus audzēt, jo man vajag visvisādas atļaujas no institūcijām, kas par to iekasē naudu. Un nav arī, kam pārdot, jo nu vairs nevienam manus desmit maisus kāpostu un piecus burkānu maisus nevajag.
– Kā nonācāt bezdarbnieces statusā?
– Bez darba esmu kopš 14.decembra. Mans pēdējais darbs bija – autoveikala vadītāja. Es ne no viena darba nebaidos. Tagad ir normāli, ja cilvēks neiesēžas ilgi vienā vietā. Sociālismā tas skaitījās kauns. Ko tikai dzīvē neesmu darījusi! Esmu arī strādājusi fermā, esmu bijusi medicīnas māsa, tiesa, pirms 30 gadiem. Esmu bijusi sētniece. Esmu bijusi izvadītāja bērēs. Esmu klājusi viesību galdus un darītu to joprojām. Strādāju arī Gulbenes maizes kombinātā par ekspeditori. Es nebūtu no turienes gājusi projām, kaut ar tām brīvdienām tur bija, kā bija. Taču kombināts pagājušajā rudenī – izputēja. Man joprojām nav samaksāta kompensācija – 284 lati.
Kad paliku bez jebkādiem ienākumiem, vienā brīdī manī bija tāds haoss un izmisums, ka es vispār nezināju, ko darīt. Stāvēju sētsvidū un raudāju. Tad ņēmu rokās motorzāģi un laidu vaļā. Domāju – kas būs, tas būs. Vai nu malka tiks sazāģēta, vai ne. Uzvinnēju zāģi un malku. Pat to es iemācījos darīt viena pati.
– Dzīve jūs nes pa straumi?
– Es īsti pa straumi neeju. Ķepurojos. Esmu centusies nepadoties. Viss ir bijis. Klikšķis. Klupiens. Es zinu, ko nozīmē pārdzīvot fizisku vardarbību ģimenē. Man ir bijis tāds periods dzīvē, kad – ne dienas bez zilumiem. Ir ļoti daudz tādu sieviešu. Nav, kas palīdz. Vēl pasaka – kad divi ķīvējas, tad mīlējas. Neviens neaizstāv. Ģimenes problēmu dēļ Rīgā mēs ar dēlu palikām bez mājokļa. To paņēma šķirtais vīrs. Tieši tāpēc savulaik liktenis atveda mani uz Gulbenes rajonu. Tas bija pirms 17 gadiem. Braucu uz laukiem dzīvot un strādāt, jo tobrīd ferma bija vienīgā vieta, kur varēja dabūt darbu un dzīvokli. Tad kopsaimniecības paputēja. Trīs gadus bija jānīkuļo bez darba. Labi, ka mežā bija ogas. Un tām bija laba cena. Tad vēl mežā pie malkas tiku. Ar rikas zāģi. Krūmus cirtu. Ziemā gatavoju rokdarbus – adīju, izšuvu, tamborēju. Ar stopiem pabraukāju pa pilsētām un šur tur savu darināto piedāvāju veikaliem. Man toreiz draugi teica – kaut nosistu, bet viņi to nedarītu. Es iebildu, ka neesmu neko nozagusi, es pārdodu savu darbu.
Tagad man klājas tikpat grūti. Tagad, kad mans dēls jau ir pieaudzis un aizgājis pats savā dzīvē, man atlikušas rūpes vien par sevi pašu. Var jau izdzīvot bez naudas, bet ir lietas, bez kurām nevaru iztikt un kuras ir jāpērk regulāri: kafija, cigaretes. Smēķēt sievietei nav smuki, nav veselīgi, jā, bet dzīvot arī nav veselīgi!
– Vai tagad cerat tikai uz haltūrām vai stabilu darbavietu?
– Šodien esmu Gulbenē, lai aizietu uz darba biržu, uzrakstītu CV, apskatītu darba piedāvājumus. Es daru pilnīgi visu, par ko maksā! Varēju apmeklēt bezdarbnieka kursus metinātāja profesijas apguvē, kas, manuprāt, garantētu iespēju atrast darbu. Bet man šie kursi aizgāja gar degunu tikai tāpēc, ka mācības sāksies 6.februārī, bet mans pirmais bezdarbnieces pabalsts būs tikai 14.februārī. Atkal nekā… Es taču dzīvoju tā saucamajā otrajā Beļavā. Kā es izbraukāšu uz kursiem katru dienu, ja nav, par ko? Ir vēl citi kursi bezdarbniekiem – pavāriem, “nagu-ragu” izdaiļotājiem. Tā pēdējā nodarbe mani vismazāk interesē. Jādomā par tādu profesiju, kur ir lielākas izredzes dabūt darbu. Manikīra speciālistu Gulbenē jau ir bezgala daudz – salons salona galā.
– Krīzes laikā, visticamāk, ar skaistumu piebremzēsim.
– Jā, es pati sev matus griežu, frizētavu neapmeklēju jau gadiem ilgi. Un, kad darba nav, tad nesmādēju nevienu haltūru, pat ja tas ir izteikts vīrieša darbs. Piemēram, te vienai ģimenei palīdzēju uz parāda malku sagatavot. Solīja piecus latus samaksāt no bērnu naudas. Ir aizmirsies. Nākas aizņemties naudu. Gandrīz vai jāsāk pierakstīt, cik no kura esmu aizņēmusies. Lasu metāllūžņus pa pakšķiem, mežā, pa krūmiem, grāvmalām. Gudroju, kā izdzīvot. Beļavā, paldies pagastvecim Kārlim Lišem, dzīvot var. Man ir, kur dzīvot. Man ir beztermiņa īres līgums. Gulbenē nevaru iestāties dzīvokļu rindā, jo nevaru iegūt maznodrošinātās statusu, cietumā neesmu bijusi, represētā un invalīde es neesmu.
