“Tikai neraksti, ka esam paraugpāris,” sarunu sākot, saka Līvija un Voldemārs Safronovi.
“Tikai neraksti, ka esam paraugpāris,” sarunu sākot, saka Līvija un Voldemārs Safronovi. 14.februārī viņi svinēja sudrabkāzas.
25 gadu laikā dienas nav bijušas tikai rožlapām kaisītas, tomēr kāzu jubilejas dienā viņi ir laimīgi un paši smejas, ka jūtas kā tikko iemīlējušies. Viņi apstiprina, ka mīlestība ir Dieva dāvana, tieši tādēļ tā arī jākopj ar īpašu atbildību.
– Kā sākās jūsu stāsts?
Līvija: – Mēs abi bijām klasesbiedri. Kopā mācījāmies Rēzeknes 1.vidusskolā kopš 9.klases. Mēs nesēdējām blakus un viens uz otra pusi nemaz neskatījāmies.
Voldemārs: – Līviju no jauna es ieraudzīju, kad jau studējām pēdējā kursā Rīgas Politehniskajā institūtā. Katrs savā fakultātē. Līvija katedrā strādāja par mācību meistari, rakstīja ar rakstāmmašīnu. Sāku pie viņas iet un lūgt, lai uzraksta diplomdarbam titullapu un citus sīkumus. Tas liek secināt – ja cilvēkiem lemts satikties, tad viņi satiksies. Ja viens otru nepamana vidusskolā, tad pamanīs augstskolā (smaida).
Līvija: – Jā, tā tam vajadzēja būt. Dievs ir stāvējis klāt un vecmammas lūgšanas. Viņa lūdza, lai man būtu labs vīrs. Man liekas, ka viņas lūgšanas ir piepildījušās. Kad bijām draudzējušies pusgadu, Voldemārs mani bildināja. Vēl tagad atceros, ka tas bija Carnikavā, vasarā, ezermalā. Pagāja vēl pusgads, tad mēs apprecējāmies. Divas dienas pirms laulību ceremonijas dzimtsarakstu nodaļā mēs devāmies ar vedējiem uz Rēzeknes Jēzus Sirds baznīcu. 12.februāra vakarā mūs salaulāja Dieva priekšā, bet pēc divām dienām vairāk nekā 150 viesu pulkā svinējām kāzas. Vecāki mums sarūpēja lielas kāzas. Es domāju, ka tieši tas, ka vispirms laulību slēdzām Dieva priekšā, mums devis spēku katrai kopdzīves dienai.
– Kopā būšana vienmēr nav bijusi perfekta?
Līvija: – Rožu dārzs vienmēr nav bijis. Tik labi, kā tagad ir, nekad nav bijis. Soli pa solītim mēs abi divi esam auguši. Ir bijuši smagi brīži, ir bijuši kritieni.
Voldemārs: – Agrāk domāju, ka, kopā dzīvojot, jāskatās vienam otra acīs. Īstenībā tā nav. Jāskatās vienā virzienā. Skatoties tikai acīs, var iebrist arī purvā. Jā, arī mēs daudzus gadus tā bridām. Tas, ka laulība bija slēgta baznīcā, palīdzējis turēties kopā – krist, bet pārāk sāpīgi nesasisties.
Līvija: – Pēc 15 kopdzīves gadiem mēs atskārtām, ka jādzīvo pēc principa: “lai saule nenoriet pār tavām dusmām”, proti, neaiziet gulēt, ja neesam izlīguši mieru. Bet līdz šai atziņai bija kopā jānodzīvo 15 gadi. Mīlestība mums ir augusi un šobrīd tā ir maksimālajā pakāpē.
– Kurā virzienā jūs kopā skatāties?
Voldemārs: – Reiz redzēju filmu, kas mani ļoti uzrunāja. Kāds ceļinieks sirmai sieviņai jautāja, vai ceļš ved uz baznīcu. Sieviņa teica, ka ne. Un tad vīrs teica viedus vārdus: “Kādēļ vajadzīgs ceļš, kas neved uz baznīcu…” Ilgu laiku es dzīvoju ar šo domu. Ar Līviju kopā ietais baznīcas ceļš mums ļāvis vienam uz otru palūkoties citādāk un novērtēt ģimeni.
Līvija: – Dievs līdz sirds dziļumiem iemāca otram piedot, viņu pieņemt, nesavtīgi mīlēt. Viss labais mūsu ģimenē nācis caur Dievu un baznīcu. Esam atraduši Kānas ģimeņu brālību.
– Kas ir Kānas ģimeņu brālība?
Voldemārs: – Tā ir oficiāli reģistrēta nevalstiska kristīga organizācija, kas apvieno ģimenes. Lielā, kuplā skaitā pulcējamies reizi gadā vasaras nometnē. Šī nometnes nedēļa ir izbrīvētais laiks ģimenei. Laiks, ko veltām viens otram, lai būtu pilnīgi brīvi no rūpēm un domām par virtuvi, sadzīves problēmām, arī bērniem, jo nometnes laikā ar bērniem darbojas audzinātāji. Ģimenes tiekas arī gada laikā. Dalās problēmās, pieredzē, pārrunā, kā darbs iespaido ģimeni, spriež par bērnu audzināšanu, seksuālajām attiecībām.
Līvija: – Ir ģimenes, kuras uz Kānas brālību atbrauc, ķeroties kā pie pēdējā salmiņa, jo jau ir uz šķiršanās ceļa. Bet cilvēki paliek kopā, tiek pāri krīzes momentam, un ir skaisti redzēt, kā kopā pavadītās nedēļas laikā viņi viens otru iemīl no jauna. Kad mēs pirmo reizi piedalījāmies kopienā, man tā likās kā nereāla pasaule. Nu jau tajā esam deviņus gadus, sešus no tiem esam Latvijas Kānas ģimenes brālības atbildīgie. Latvijā Kānā aktīvi darbojas apmēram 40 ģimenes. Kad ģimenes sanāk kopā, mēs cits citam nedodam pamācības. Mēs dodam tikai liecības, katrs pāris paņem sev vajadzīgo. Arī trešdienu vakaros Gulbenes katoļu baznīcā mēs aicinām ģimenes uz trīs mēnešu videosemināru “Laulības bībeliskais portrets”.
– Abi jūsu dēli jau pieauguši. Divatā nav skumji?
Līvija: – Jā, atkal pienācis laiks, kad esam tikai divi. Kad jaunākais dēls Edgars aizbrauca mācīties uz Honkongu, es skaitīju dienas, nedēļas un mēnešus, cik ļoti man pietrūka viņa. Cik grūti bija pieņemt, ka mājas ir palikušas tukšas! Tagad pierasts, ka abi ir tālu. Edgars tagad mācās Amerikā, vecākais dēls Aigars strādā Anglijā. Mēs jau neesam divi vien ar Voldemāru, jo nemākam sēdēt mājās. Mēs turpinām satikties ar citām Kānas ģimenēm, esam tikuši pie jaukiem krustbērniem. Jā, mēs braucam ar velosipēdiem. Pa Gulbenes rajonu. Pagājušajā vasarā dienā nobraucām abi pat 60 kilometrus, jo Galgauskā mežā nomaldījāmies. Tad gan viens uz otru rūcām, bet, kad tikām jau uz lielceļa, tad atsākām smaidīt. Ceļojam, cik atļauj līdzekļi. Mājās mums ir izveidots savs altārītis. Reizēm, kad paliek skumji vai kad gribas, lai pie Dieva nonāktu lielāka lūgšana, tad abi ar Voldemāru pie tā lūdzamies.
Voldemārs: – Man ir arī superlabs hobijs. Dodos medībās. Līvija jau ir pieņēmusi, ka medību sezonā no oktobra līdz februārim sestdienās manis nav mājās. Tas taču ir vīrieša dabā – būt medniekam. Jau kopš pasaules sākumiem. Vīrietis nes medījumu, sieviete uztur mājās uguni. Vai man patīk patriarhāls ģimenes modelis? Vispār, jā. Problēmas ģimenē rodas divu gadījumu dēļ. Tad, kad sievas uzņemas ģimenes vadību, vai tad, kad viņas ir pārāk piekusušas.
– Kāds ir skaistākais pārsteigums, ko Voldemārs sarūpējis?
Voldemārs: – Pirts un šķūnītis (smejas).
Līvija: – Tas arī (smejas). Viņš nodrošina mājsaimniecības tehniku, lai man būtu pēc iespējas vieglāk. Viņš mani lutina. Kaut vai kāzu jubilejā! Mēs abi vienojāmies, ka dāvanas viens otram nedāvāsim. Labu laiku atpakaļ bijām iegādājušies burbuļvannu, un es vēlējos, lai to uzskatām kā dāvanu mums abiem. Es turēju vārdu, bet Voldemārs ne. Svētku dienas rītā viņš man pasniedza zelta gredzenu un 25 rozes! Viņš man dāvina smaržas. Tās man atrod tikai Voldemārs, es pati sev nevaru izvēlēties piemērotu.
Voldemārs: – Vai man jau nesāk augt spārniņi (smejas)? Īstenībā – ja tu dāvini dāvanas, tad iepriecini otru. Bet, redzot otru priecīgu, arī pašam ir prieks. Tātad – es dāvinu arī savam priekam.
– Vai 25 gados jūtat, ka abi būtu mainījušies?
Līvija: – Mēs abi esam mainījušies. Esam auguši garīgi.
Voldemārs: – Līvija man arī tagad ir tikpat skaista un mīļa kā pirms 25 gadiem. Taču nesen es sapratu, ka man ir prieks par sīkām lietām, ko viņa dara. Pat par lietām, kuras agrāk es nepamanīju! Nu labi, olu viņa nekad nav mācējusi iesit pankūku mīklā (smejas), bet bieži skatos uz viņu un domāju – malacīte mana. Redzu viņu kaut uz ielas attālāk un nodomāju – cik jauka, cik skaista!
