Kopš sendienām taksis tiek uzskatīts par ļoti labu medību suni, taču šobrīd šīs šķirnes suņi ir kļuvuši arī par mājas mīluļiem. Par ģimenes mīluli un lutekli mazs brūns taksis Rasels ir kļuvis arī Aijai Avotiņai un Jurim Ivanovam, kas dzīvo Šķieneros.
“To, ka mums būs taksis, mēs ar draugu nolēmām jau sen. Es pati esmu no Valmieras, un manā ģimenē taksis jau bija. Atbraucu dzīvot uz šejieni, tādēļ vajadzēja arī pašiem savu taksi. Valmierā man ir takšu meitene. Domājām, kad viņai būs kucēni, vienu noteikti ņemsim sev. Taču mums neveicās. Kad pie kucītes atbrauca ciemos precinieks, viņai viņš ļoti nepatika un viņa pēdējā brīdī aizskrēja pie kaimiņu kranča. Tā nu mums šajā reizē pie kucēna tikt neizdevās, jo mazuļi nu galīgi nelīdzinājās takšiem,” stāsta Aija. Arī otrajā reizē pie kucēniem viņiem neizdevās tikt, tādēļ kucēns tika meklēts arī ar interneta palīdzību. “Interneta sludinājumu portālā draugs pēkšņi ieraudzīja sludinājumu ar fotogrāfiju. Kucēns tajā izskatījās tik skaists, ka mēs uzreiz nolēmām nekavēties un devāmies pakaļ mazulim uz Madonu. Viņš bija palicis vienīgais kucēns. Suņuks bija bez ciltsrakstiem, taču mums tas nebija svarīgākais. Bilde sludinājumā bija tika skaista, ka viss pārējais mums bija vienalga. Mums vajadzēja šo suni!” atzīst Aija.
Kā suņuks ticis pie vārda Rasels? “Internetā atradām dažādus vārdus, izvēlējāmies labākos un tad lozējām. Taču izrādījās, ka izloze nebija veiksmīga – vārds nebija tas labākais, tādēļ izdomājam, ka labākais variants būs Rasels. Tagad mēs gribam vēl vienu tādu pašu taksi! Citu suni es laikam vairs negribētu,” stāsta Aija.
Takša prieks ir nepārspējams
Raselam šobrīd jau ir astoņi mēneši, Aijas un Jura mājās viņš mīt jau pusgadu. “Mēs esam viņu ļoti iemīļojuši. Kā var nemīlēt taksi? Citi gan saka, ka tas jau neesot nekāds suns – tāds cīsiņš vien esot, taču, kad viņš paskatās ar savām skaistajām, mīļajām acīm, saproti, ka viņu nevar nemīlēt. Aizmirstas viss, arī tas, ka kaut kas ir sagrēkots un sunīti vajadzētu sabārt. Un kā viņš māk runāties savā valodā… Tas nav vienkārši dzīvnieks, tas ir ģimenes loceklis. Viņš noteikti nav tāds suns, kuru varētu palaist, lai skrien. Viņš visur ir kopā ar mums, brauc līdzi. Takši ir ļoti gudri, viņi visu saprot, jūt. Ja ir slikti, tad viņš pienāk klāt ar skumjām acīm, apsēžas blakām. Savukārt takša prieks ir nepārspējams. Atliek iziet ārā uz mazu mirklīti, nākot atpakaļ, viņa sajūsma būs milzīga, viņš būs pārlaimīgs, it kā veselu dienu nebūtu saimniekus redzējis,” stāsta Rasela saimniece. Aija atklāj, ka mīlulim netiek žēlots nekas – ne laiks, ne nauda.
“Ja ieejam veterinārajā aptiekā nopirkt kaut ko vienu, tad, izejot ārā, iepirkumu maisiņš ir pilns un iztērēta krietna naudas summa.” Un Rasels to zina, tādēļ katrreiz, kad saimnieki mājās pārnāk ar iepirkumu maisiņiem, viņš vienmēr pārbauda tos, vai tur neatradīsies arī kaut kas viņam.
Pārbiedē saimniekus
Saimnieki Raselam pērk speciālo sauso barību. Viņš ēd arī suņu konservus, taču tad ir jāpastāv blakus vai jāsauc kāds cits, jo tad viņš domā, ka barība tiks izēsta, un steigšus to apēd. “Raselam ļoti garšo arī dažādi speciālie kaltētie suņu gardumi, lai arī nedrīkst, viņš, protams, neatteiksies arī no cilvēku kārumiem. Labprāt ēd arī dažādus augļus,” stāsta Aija.
Daudzi takšu saimnieki ir cīnījušies ar saviem mīluļiem, ierādot viņam savu vietu, un daudzi tam ir vienkārši atmetuši ar roku. Arī Aija atklāj, ka Rasels pats izvēlas savu vietu. “Ja gribēs, viņš gulēs gultā. Kad paliks auksti, viņš palīdīs arī zem segas. Rasels ir siltummīlis. Kad mums mājās vēl šoruden nebija pieslēgta apkure, viņš visu laiku gulēja pie sildītāja.” Lai suņukam nebūtu auksti, ejot ārā drēgnajās rudens dienās, saimnieki viņam ir iegādājušies arī siltu mētelīti.
Takši ir ļoti kustīgi suņi, šķiet, ka viņi ne mirkli nevar nosēdēt mierā. Tikai tad, kad suņuks aizmieg, iestājas miers, taču saimniekiem tad atkal šķiet, ka kaut kā pietrūkst. “Blēņas gan viņš nekādas milzīgas mums nav sastrādājis. Draugam ir nopirkta dārga akustiskā sistēma, lai draudziņš tajā nevarētu iemēģināt savus zobus, esam apsējuši tai apkārt dvieļus. Vienviet gan Raselam izdevās iegrauzties, arī citās mēbelēs dažviet viņš ir iegrauzies un izvandījis arī miskasti, taču tad ir dabūjis pa dibenu,” stāsta Aija. Raselam mājās ir arī draugs kaķis, ar kuru viņš spēlējas.
Tiesa, vienreiz Rasels ar savu palaidnību un ziņkārību krietni pārbiedēja saimniekus. “Mums bija palikusi mājās uz galda aspirīna tablešu paciņa. Kamēr mūsu nebija mājās, Rasels bija kādas četras tabletes noēdis, un viņa mazajam ķermenītim ar to arī pietika. Atnācām mājās, skatāmies – suns guļ sarāvies, nevar pakustēties, viņam bija krietni pazeminājusies ķermeņa temperatūra. Vedām uzreiz pie dakteres, viņa lika sunītim sistēmu. Tu tik ļoti mīli suņuku, taču redzi, ka viņam nevar palīdzēt – to ir grūti pārdzīvot,” saka Rasela saimniece.
Prātā tikai draudzene
Šobrīd Rasels apmeklē suņu skolu. “Tur mums ir draudzene. Mājās viņš visas komandas tik skaisti izpilda, bet tur viņam prātā ir tikai draudzene, galva visu laiku ir pagriezta uz viņas pusi. Viņam neko nevar pateikt un iestāstīt. Pagājušajā svētdienā aizbraucām uz mācībām, kad draudzene vēl nebija atnākusi. Rasels skrēja pie visiem suņiem un izmisīgi meklēja viņu. Kad viņa atnāca, tad viņš ļoti priecājās,” stāsta Aija.
Raselam ļoti patīk pastaigas ārā. “Man gan šķiet, ka pastaigu dēļ Rasels par savu saimnieku vairāk uzskata Juri, jo viņš ar viņu parasti iet ārā,” stāsta Aija. Rasels esot arī privātīpašniecisks vai varbūt greizsirdīgs. “Viņš reizēm mani nelaiž klāt draugam, sēž viņam klēpī un skatās ar šķību aci. Cīniņi mums reizēm notiek ne pa jokam,” stāsta Aija, taču piebilst, ka tik un tā visi mīl mazo takšeli. Un to tiešām var just un redzēt – ik skatienā, ik glāstā un mīļajā vārdā, kas tiek veltīts sunītim.
