Pašreizējā demogrāfiskā situācija Latvijā nav iepriecinoša, iedzīvotāju skaits pamazām samazinās un sabiedrības struktūra noveco.
Pašreizējā demogrāfiskā situācija Latvijā nav iepriecinoša, iedzīvotāju skaits pamazām samazinās un sabiedrības struktūra noveco. Pirms pieciem gadiem uzsāktā pensiju reforma tiek veikta atbilstoši pašreizējai demogrāfiskajai situācijai.
Valdības deklarācija nākotnē paredz paaugstināt pensijas vecumu līdz 65 gadiem, kā arī atcelt priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas. Lai gan sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka liela sabiedrības daļa apzinās un piekrīt pensijas vecuma paaugstināšanas nepieciešamībai, tomēr, diskutējot par šo jautājumu, bieži izskan arguments, ka pensijas vecumu nedrīkst paaugstināt, jo vidējais mūža ilgums vīriešiem ir 64 gadi, bet sievietēm 76 gadi. Taču, runājot par pensijas vecumu, ir nekorekti to salīdzināt ar vidējo mūža ilgumu, jo tie ir divi dažādi rādītāji. Vidējais mūža ilgums ir prognoze, cik gadu vidēji cilvēks varētu nodzīvot, piedzimstot konkrētā gadā. Rēķinot vidējo mūža ilgumu sievietēm un vīriešiem tiek ņemta vērā zīdaiņu mirstība, dažādi riski, kas pāragri pārauj cilvēku dzīves. Vidējais mūža ilgums nenozīmē to, ka vairums cilvēku dzīvo līdz vidējo mūža ilgumu raksturojošam vecumam (vīrieši līdz 64, bet sievietes līdz 76 gadiem). Zemo vidējo mūža ilgumu nosaka tas, ka daudz cilvēki iet bojā bērnībā, jaunībā un spēka gados. Pēc demogrāfu aprēķiniem visvairāk ir cilvēku, kas nodzīvo līdz 80 gadu vecumam. Turklāt cilvēka dzīves ilgumam ir tendence pieaugt. Septiņu gadu laikā tas ir pieaudzis vidēji par trīs gadiem gan sievietēm, gan vīriešiem. Par iemeslu tam varētu būt gan medicīnas zinātnes attīstība, gan tas, ka cilvēki daudz lielāku uzmanību pievērš veselībai, tam, kādu pārtiku viņi lieto.
Šobrīd Latvijā uz 1000 darbspējīgajiem iedzīvotājiem ir apmēram 380 pensijas vecuma cilvēku. Saskaņā ar sociālās apdrošināšanas sistēmas paaudžu solidaritātes principu pensijas pensionāriem tiek izmaksātas no strādājošo sociālās apdrošināšanas iemaksām sociālā budžeta pensiju fondā. Tas nozīmē, ka 1000 darbspējīgie, veicot iemaksas sociālajā budžetā, garantē sev pensiju vecumdienām, reizē nodrošinot pensiju izmaksu arī 380 pensionāriem. Statistika rāda, ka, lai gan strādājošo un pensijas vecuma cilvēku skaitliska attiecība pa gadiem svārstās, taču tai, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, ir tendence pieaugt. Tuvāko desmit gadu laikā daudz cilvēku ies pensijā, bet maz būs to, kas strādās. Kā liecina prognozes, 2050.gadā diviem sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem būs jānodrošina pensija vienam pensionāram.
Dati liecina, ka sāk pieaugt bērnu dzimstība. 1998.gadā bija 18 410 jaundzimušo, 1999.gadā -19 396 un 2000.gada pirmajā pusgadā jau – 10 310. Taču uz pēdējo desmit gadu fona šis process tomēr ir ar lielu mīnus zīmi. Līdz ar to iedzīvotāju, īpaši jaunākās paaudzes cilvēku, kas tuvākajā nākotnē veidos ģimenes un iesaistīsies darba tirgū, skaits ir samazinājies. Tieši tas ir iemesls, kas nākotnē radīs “bedri” jeb iztrūkumu sociālajā budžetā. Demogrāfiskajai situācijai ir raksturīga “viļņveidīgas” attīstības tendences. Tieši šobrīd demogrāfiskā situācija no pensiju sistēmas viedokļa ir jāvērtē kā labvēlīga, jo pensijā iet skaitliski mazās Otrā pasaules kara laikā dzimušās paaudzes. Savukārt darbspējīgā vecumā ieiet paaudze, kas ir dzimusi astoņdesmitajos gados, kad pēc statistikas datiem dzimstība bija divreiz lielāka nekā pašlaik. Līdz ar to pēc paaudžu solidaritātes principa šobrīd situācija ir izdevīga, jo vairāk ir to cilvēku, kas pašlaik veic iemaksas sociālajā budžetā. Tātad šobrīd veidojas labvēlīgs demogrāfiskais “vilnis”. Taču šis efekts ir īslaicīgs. Pēc desmit gadiem darbspējīgā vecumā būs deviņdesmitajos gados dzimušie, kuru ir skaitliski maz, jo dzimstība šajā laikā samazinājās. Savukārt pensijā ies tie, kas ir dzimuši piecdesmitajos gados, kad dzimstība pieauga. Tas nozīmē, ka strauji pieaugs pensionāru skaits un paaudžu nomaiņa būs daudz nelabvēlīgāka – daudz būs to, kas dosies pensijā, un maz to, kas sāks strādāt un veiks sociālās apdrošināšanas iemaksas sociālajā budžetā.
Lai nepieļautu to, ka, pieaugot pensijas vecuma cilvēku skaitam, cieš viņu pensijas apmērs un materiālā labklājība, likumā “Par valsts pensijām” tika veikti grozījumi, kas paredz pensijas vecuma pakāpenisku palielināšanu gan sievietēm, gan vīriešiem līdz 62 gadiem. Šogad pensijas vecums sievietēm jau ir paaugstināts līdz 58 gadiem, bet vīriešiem līdz 60,5. Katru gadu tas paaugstināsies vēl par pusgadu, līdz sasniegs 62 gadu robežu. Taču ar šiem likuma grozījumiem nav iespējams pilnībā novērst “bedres” veidošanos sociālajā budžetā, proti, garantēt pensionāriem pienācīgas pensijas nākotnē. Tāpēc, sākot ar 2001.gada jūliju, tiks ieviests otrais pensiju līmenis. Turklāt valdības deklarācija nākotnē paredz pensijas vecumu paaugstināt līdz 65 gadiem, kā arī atcelt priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas. Tā ir objektīva nepieciešamība. Pat gadījumā, ja strauji uzlabosies valsts ekonomiskā situācija, tā nespēs nodrošināt līdzsvaru starp darbspējīgajiem un gados jauniem pensionāriem un nodrošināt pietiekamas pensijas. Tā nav tikai Latvijas problēma. Lai izkļūtu no sarežģītās demogrāfiskās situācijas daudzas valstis jau ir palielinājušas pensijas vecumu. Igaunijā sākta pakāpeniska pensionēšanās vecuma paaugstināšana vīriešiem un sievietēm līdz 63 gadiem. Lietuvā pāriet uz 65 gadu pensionēšanās vecumu. Dānijā un Islandē pensionēšanās vecums ir pat 67 gadi, Zviedrijā un Portugālē – 65 gadi. Arī Latvijai pienākusi kārta pieņemt šādu lēmumu.
Par pensiju reformu
Pensiju reforma, kas tika uzsākta 1996.gadā, paredz pensiju sistēmas trīs līmeņu ieviešanu. Tās galvenais princips – jo cilvēks ilgāk strādā un veic lielākas sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo lielāku pensiju viņš saņems.
1.līmenis tika ieviests 1996.gada janvārī, un tajā iesaistās visi, kas veic sociālās apdrošināšanas iemaksas. 1.līmenis paredz, ka 20 procenti no darba algas tiek reģistrēti sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēja pensiju kontā, taču reālā nauda tiek izmaksāta tiem, kas pašlaik ir pensijā.
2.līmenis stāsies spēkā 2001.gada jūlijā un paredz, ka daļa naudas no cilvēka sociālās apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijām tiks uzkrāta katram atsevišķi un ieguldīta finansu tirgū (vērtspapīros, akcijās utt.) ar mērķi iegūt peļņu. Aizejot pensijā, katrs 2.līmeņa dalībnieks saņems pensiju no sava privātā “konta”, kā arī gadu gaitā radušos naudas pieaugumu.
3.līmenis stājās spēkā 1998.gada jūlijā un paredz, ka ikviens brīvprātīgi var veidot papildus uzkrājumus savai pensijai vecumdienās.
