Lizumā jau četras nedēļas pieskatu piecus gadus veco mazmazdēlu, kamēr vecāki strādā un bērnudārzs ir slēgts. Ar autobusu braucu no Gulbenes uz Lizumu. Autobusā kaut kā netīšām strauji pagriezu kāju un ceļgalā kaut kas nočirkstēja. Bija tādas sāpes, ka nezināju, kā piecelties, kur nu vēl nostāvēt. Nesapratu, vai kāju ceļgalā esmu izmežģījusi vai arī sastiepusi, jo man tomēr rit astoņdesmit pirmais gads. Iebraucām Lizumā. Manam mobilajam tālrunim ir “Bites” pieslēgums. Mēģināju vairākkārt sazvanīt tuviniekus, bet tālrunis uzrādīja, ka pieslēgumam nav zonas. Labi, ka līdzi biju paņēmusi garo lietussargu. Uz tā atspiedos un uz vienas kājas izlēcu no autobusa. Atkal mēģināju sazvanīt mazmeitu un mazdēlu, bet nekā. Tad pamanīju, ka no mājas iznāca un devās pa ceļu viena lizumniete. Pasaucu viņu, sakot: „Vai jūs, lūdzu, varat pienākt pie manis?” Viņa pienāca pie manis. Izstāstīju viņai, ka esmu traumējusi kāju, ka tālrunim nav zonas, ka lūdzu viņas palīdzību. Piedāvājos pat samaksāt par tālruņa zvanu, ko lūdzu izdarīt no viņai piederošā tālruņa. Sieviete man uzreiz norādīja, lai zvanu uz numuru 112. Es jau to pati zināju, ka pa šādu numuru jāzvana. Es viņai neko neatbildēju, tikai ieplētu acis un lūdzu tomēr piezvanīt. Sapratu, ka man arī sāpošās kājas dēļ nebūs pa spēkam aiziet līdz mazdēla dzīvesvietai. Sieviete man atbildēja, ka viņai neesot laika. Izdzirdot tādu atbildi, jutos šokēta. Ja es būtu lūgusi kaut ko citu, tad tā varētu atbildēt, bet ne atteikties izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tuvumā bija tikai kaut kādi vīrieši, kuri gaidīja citu autobusu. Saņemdama visus spēkus un ciezdama sāpes, ar pūlēm uzkliboju uz ceļa braucamās daļas vidus, lai mēģinātu vēlreiz zvanīt ātrajai palīdzībai. Domāju, ja brauks kāda automašīna, tad celšu roku un lūgšu palīdzību. Brīnumainā kārtā tomēr beidzot izdevās sazvanīt. Pēc kāda laika atbrauca ātrā palīdzība. Dakterīte turpat mašīnā veica kardiogrammu un pārbaudīja asinsspiedienu, kurš arī bija ļoti augts. Tad aizveda mani uz Madonas slimnīcu, kur viss tika rūpīgi pārbaudīts. Dakterītei iedevu tālruņa numuru, lūdzot viņu piezvanīt radiniecei. Viņa uzreiz visu nokārtoja un tuviniekiem teica, lai apmēram pēc pusotras stundas atbrauc man pakaļ uz Madonas slimnīcu. Laimīgā kārtā ceļgala locītavu nebiju izmežģījusi, tikai stipri sastiepusi.
Līdz šim es pat iedomāties nevarēju, ka cilvēks atsakās palīdzēt izsaukt ātro palīdzību otram cilvēkam, kurš to lūdz. „Paldies” šai sievietei par šādu attieksmi pret cilvēkiem!
