Astrīda Vilciņa, seniore no Stradu pagasta
Pusotru mēnesi pavadīju prombūtnē no savām mājām, kas ir Stradu pagastā. Ciemojos pie draugiem, radiem Rīgā un Rietumeiropā. Atgriezties bija savādi. Pārāk lieli kontrasti. Holandē man parkā pretim nāca sveši cilvēki, kuri smaidīja, sveicinājās un jautāja, kā es jūtos. Mājās man garām pagāja nīgri kaimiņi, kuri izlikās mani neredzam. Kāpēc tādi pretstati? Tāpēc, ka cilvēki ir eksistences problēmu nomocīti. Mūsu sociālā vide nav sakārtota. Mūsos zūd prieks un vēlēšanās pacelt skatienu augšup, smaidīt. Taču man gribētos, lai arī mūsu valsts politiķi tiektos uz to, lai cilvēki smaida. Tas izklausās klišejiski, bet tā ir būtība. Visiem gribas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Es nerunāju tikai par sevi. Tas attiecas uz sabiedrību kopumā, uz visu vecumu grupām. Es te uzķēros uz kādu 13.Saeimas priekšvēlēšanu reklāmu, kurā kāda partija sludināja, ka šodien ārsti un skolotāji Latvijā nesaņem pieklājīgas algas un ir jāpanāk pārmaiņas. Jā, piekrītu, bet citu profesiju pārstāvjiem šodien mūsu valstī ir vēl nepieklājīgākas algas. Turklāt ar lielu piesardzību ir jāizturas pret solījumiem palielināt algas, pensijas, pabalstus. Līdzšinējā pieredze rāda – ja mums eiro pieliek klāt, tad uzreiz atrod iemeslu divus eiro noņemt nost.
Es vēl domāju, par ko man balsot vēlēšanās. Skatos reklāmas, klausos diskusijas. Partiju programmas internetā izlasīt nevaru, jo no interneta pieslēguma esmu atteikusies – pārāk dārgi. Tāpēc man nav pilnīga priekšstata par partiju piedāvājumu, trūkst informācijas. Tomēr jau tagad zinu, par ko es noteikti nebalsošu. Par ko balsošu? Par jauniem cilvēkiem politikā, par jaunu domāšanu, par jaunām darbībām. Nebalsošu par tiem, kuri tā arī nav atskaitījušies par to, ko nav izdarījuši. Uzskatu, ka vēlētājiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, rūpīgi jāpārskata visi deputātu kandidātu saraksti. Mēdz būt tā, ka aiz jauna partijas nosaukuma slēpjas vecie politiķi, kuri ir saraksta augšgalā. Tātad atkal tiks Saeimā, ja vēlētāji viņiem to ļaus.
Man nepatīk, ka latviešus saukā par čīkstētājiem. Nē, mēs nečīkstam bez pamata. Darām to tad, kad kaut kas valstī nav kārtībā. Un nav jau arī. Mūsu nemākulīgie vai savtīgie politiķi 27 gadu laikā tautu ir pataisījuši par nabagiem un mūžīgajiem lūdzējiem. Ir jābalso par tiem, kuri spēj mūsos viest ticību un cerību, ka Latvija uzplauks, ka Latvija nepārvērtīsies par… skumju zemi.
Inga Gorbunova, grāmatžurnāla “Imperfekt” izdevēja un galvenā redaktore
“Manuprāt, pirms atdot savu balsi kādam no politiskajiem spēkiem, šajās vēlēšanās cilvēkiem jābūt daudz piesardzīgākiem un daudz uzmanīgāk jāizvērtē piedāvājums, nekā tas, iespējams, ticis darīts iepriekš. Jo šīs vēlēšanas tiešām atšķiras no iepriekšējām ar pie mums vēl nepieredzētu populisma triecienuzbrukumu, un politiķi ļoti veikli pamanās izmantot mūsu neapmierinātību ar to nesakārtotību, kura mūsu valstī diemžēl ir daudzās jomās. Tomēr, pirms iesim vēlēt, mums katram jāuzdod sev daži jautājumi. Vispirms – vai es ticu, ka šis politiķis un viņa pārstāvētā partija pēc ievēlēšanas spēs ko vairāk, nekā tikai klaigāt par to, kas slikts, un vainot visus pārējos? Jo mēs taču vēlamies labāku situāciju izglītībā, veselības aizsardzībā, drošības jomā. Kā tieši viņš (viņi) to varētu izdarīt? Vai šis KĀ ir atspoguļots programmā? Vai tur ir kas vairāk par “padzīsim vecos”? Otrkārt – un tas nav mazsvarīgi, jo iekļūšana parlamentā ir tikai pirmais solis -, ar kādām partijām tiks veidota koalīcija un vai man ir cieša pārliecība, ka jaunā koalīcija neradīs manī satraukumu par Latvijas valstisko neatkarību kā tuvā, tā arī tālākā nākotnē.
Es pati vēl neesmu izlēmusi, par kuru politisko spēku balsot, taču es noteikti mēģināšu nolikt malā kaut kādu savu personisko nepatiku pret atsevišķiem kandidātiem un vadīšos pēc tā, kas, manuprāt, varētu būt noderīgāk valstij.”
Ingrīda Blūma, Rīgas Biznesa skolas pasniedzēja
“Es ieteiktu visiem padomāt: vai tu ņemtu šo cilvēku pie sevis darbā, ja vadītu kādu organizāciju vai uzņēmumu; vai viens vai otrs politiķis šķiet gana zinošs, gana strādīgs, gana godīgs vai tikai ar skaļu balsi; atcerēties, ka brīnumi lielākoties notiek tikai pasakās – lielos algu vai pensiju pieaugumus neviens nesaprotams onkulis mums neuzdāvinās, pat ja atlaidīsim pilnīgi visus ierēdņus; izlasīt un pārdomāt Ivara Ījaba rakstu “Rēķinu piesūtīs”, kuru var viegli atrast internetā.”
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
