Darbs nav atmaksājams
Līvija Grīnberga, ilggadēja volejbola trenere
Ja man ir dota šāda iespēja un tiesības novērtēt sporta cilvēku darbu, es varētu vērtēt tikai ar pozitīvu novērtējumu. Tas darbs nav atmaksājams. Kādreiz nebija tik izteiktas ģimeņu sacensības, kā tas ir tagad. Man prieks, ka sporto gan vecāki, gan bērni, ka bērni jau kopš mazotnes tiek iesaistīti sporta aktivitātēs. Prieks, ka tagad notiek arī senioru sacensības. Ir tikai viena nianse – protams, droši vien nolikumos ir noteikts, no cik gadiem var startēt senioru sacensībās, bet, ja atsevišķās komandās tiešām startē seniori, citās ir arī četrdesmitgadnieki. Līdz šai dienai vēl ir iegājies, ka visi grib tikai uzvarēt, nevis vienkārši piedalīties, lai pašiem un citiem tas patiktu. Priecājos, ka netiek aizmirsti sporta cilvēki, kas nav vairs starp mums, ka tiek organizēti piemiņas kausi. Tas skar arī manu ģimeni. Patīkami, ka šīs sacensības parasti izvēršas plaši pārstāvētas. Labas un veiksmīgas sacensības, sporta pasākumus varētu saukt un saukt. Protams, ikvienā vietā var atrast arī kādu kļūdu, kādu ieteikumu, kā vajadzētu darīt labāk, taču nesodīsim un nemeklēsim slikto, jo cilvēkam, kas to organizē, ir jāiztur pamatīga slodze. Man kādreiz ļoti patika ziemas un vasaras sporta spēles. Pērn vasaras sporta spēlēs bija tikai vieglatlētika, un tas vairs publiku tik ļoti neuzrunā. Kad ir visi sporta veidi pārstāvēti, tad ir interesanti arī līdzjutējiem un skatītājiem. Gribētos, lai tas atjaunotos un lai šī ir reize, kad pēc aktīvas sportošanas sportisti pēc tam var arī kopīgi atpūsties. Runājot par sporta skolu, vienu brīdi tās darbībā bija tāds kluss brīdis, bet tagad es ļoti priecājos, ka sporta skolas direktora amats ir uzticēts Mārim Čakaram un atkal sporta skolā var redzēt dzīvību. Viņš neprasa tikai labus rezultātus, bet rūpējas arī par audzēkņiem, treneriem. Laba tradīcija ir sporta laureātu godināšana. Pērn gan uz to pati nebiju, taču no citiem dzirdēju, ka šis pasākums ir nedaudz pabalējis. Divos gados reizi taču varētu noorganizēt pasākumu sportistiem. ◆
Jāstrādā pakāpeniski un pacietīgi
Mārcis Rudzītis, Tirzas pagasta sporta darba organizators
Sports mūsu novadā ir pietiekami plaši pārstāvēts. Populārs un masveidīgs tas ir amatieru līmenī, tā sauktais tautas sports. Ļoti spēcīgs ir veterānu sporta līmenis. Manuprāt, lielāks uzsvars būtu jāliek uz jauniešu sportu. Uz spēcīgu un gudru sportistu audzināšanu ir jāstrādā pakāpeniski un pacietīgi, lai junioru vecumā mēs būtu virsotnē ar rezultātiem un darba ētiku. Jauniešu sports būtu jāattīsta un jāveido tā, lai tas pāraugtu profesionālā līmenī gan individuālajos, gan komandu sporta veidos. Lai būtu stabilitāte un noturība! Pašreiz liels prieks ir par sporta skolas nostāju, attīstību un pilnveidošanu. Runājot par sporta pasākumiem mūsu novadā, to tiešām ir ļoti daudz un dažādi. Bieži cilvēki sūkstās, ka nekas nenotiek, bet, ja strādātu un atbalstītu to, kas mums jau ir, tad ar laiku arī nāktu klāt jaunas celtnes, efektīvi sporta pasākumi. Arī starp pagastiem ir laba sadarbība, aicinot vienam otru ciemos uz mačiem. Agrāk sports balstījās uz fanātismu un entuziasmu, bet mūsdienās klāt nāk finanses. Ja visas šīs lietas ir pietiekamā daudzumā, tad rezultāti būs jebkurā sporta veidā. ◆
Nesakārtota un sašķelta nozare
Aigars Cīrulis, sporta kluba “Gulbenes K.S.P.” pārstāvis
Gulbenes novada sporta dzīve ir viena no nesakārtotākajām un sašķeltākajām nozarēm. Personas, kas vada un organizē novada sporta dzīvi, visu dara pēc saviem ieskatiem, neveicot nekādu analīzi, aptaujas, neprot uzklausīt sportistu un citu cilvēku viedokļus, kā arī necenšas kaut ko mainīt. Lai mainītu situāciju, ir jāmeklē cilvēki ar idejām, ar savu redzējumu, kuri nebaidītos no nepopulāru lēmumu pieņemšanas, lai varētu uzlabot un beidzot sakārtot, saliedēt sporta dzīvi mūsu novadā. Šajos sešos gados, kopš darbojas mūsu sporta klubs, pilnīgi nekas nav mainījies, ir pat kļuvis sliktāk. Informācija par sporta finansējumu sabiedrībai nav pieejama, lai gan šie līdzekļi tiek iegūti no nodokļu maksātājiem, tādēļ tomēr vajadzētu būt informācijai, cik un kādi līdzekļi tiek piešķirti sportistiem, biedrībām, kādas naudas summas tiek izlietotas sporta pasākumiem, kādas naudas balvas tiek piešķirtas sportistiem, treneriem un biedrībām. Šobrīd šķiet, ka šī informācija tiek slēpta. Bet – kāpēc? Manuprāt, tāpēc, ka šie līdzekļi tiek sadalīt negodīgi, sporta pasākumos izlietoti nelietderīgi un, lai nerastos lieki jautājumi, labāk šo informāciju slēpt. Tāda pati situācija ir ar “Gada balvu sportā”. Ja citos novados viss ir caurskatāmi un sabiedrībai redzams, pie mums visa informācija par balsošanu ir noslēpta. Slepenība grauj šī pasākuma prestižu. Novadā ir izstrādāta sporta attīstības stratēģija. Kas no šīs stratēģijas ir īstenots? Nekas! Tad kam mums šāda stratēģijas izstrāde bija vajadzīga? Tāda pati situācija ir ar mūsu novada sporta skolu – kam šāda iestāde ir vajadzīga, kam ir vajadzīgi tie daudzie treneri, kādu pienesumu viņi dod novada sportam? Tiek izveidotas jaunas treneru vietas, maksātas algas, bet kur ir rezultāts? Iecēla jaunu direktoru, un kas ir mainījies? Atkal rodas jautājums, vai nav jānomaina direktors un jāieceļ cilvēks, kurš ir spējīgs kaut ko mainīt un kuram ir realizējamas idejas galvā. Bez saliedētības nav iespējams sakārtot sporta nozari, jo, ja katra atbildīgā amatpersona domās tikai par sevi un turpinās visus vērtēt pēc „deguniem”, nevis domās par sporta attīstību, ja nespēs ierobežot savas ambīcijas, nekas nemainīsies. Vai sporta forums kaut ko mainīs? Domāju, ka ne. Ideja ir laba, izskatāmie jautājumi – aktuāli, bet kā ir iespējams divu stundu laikā šos jautājumus apspriest un izdiskutēt? Ja šis forums tiek organizēts ķeksītim, tad nav pat vērts to apmeklēt. Novadā ir ļoti daudz sporta entuziastu, kuriem ir idejas un vēlēšanās palīdzēt sakārtot sporta dzīvi, bet vai kāds vēlas dot viņiem iespēju realizēt šīs idejas? Diemžēl – nē. ◆
