Astrīda Vilciņa, kultūras darbiniece
4.maijam visas latviešu tautas vēsturē ir dziļa nozīme. Šī Latvijas brīvības un neatkarības pasludināšanas diena liek aizdomāties par prieku, kādu piedzīvojām šajā dienā. Ar asarām acīs un satraukumu sirdī uzņēmu ziņu par Latvijas atjaunoto neatkarību. Šī diena man raksturojas ar gaismu un pavasari, kad viss mostas kaut kam jaunam. Tā arī gribētos, lai turpmākajos gados latviešu tauta varētu dzīvot savas valsts rīcības gaišumā! Tomēr pie šīm pavasarīgi saulainajām debesīm ir mākoņi, kas šo 4.maija prieku aizēno. Tie esam mēs paši. Būtībā tie, kas izlemj valstiski nozīmīgus jautājumus, ar kuru rīcību bieži vien esam neapmierināti, esam mēs paši. No mūsu vidus nāk jaunie Saeimas deputāti un ministri. Mums visiem kopā vairāk vajadzētu domāt par to zemi, kurā dzīvojam, nekā par savu personīgo “es”. Manuprāt, tas ir pats galvenais. Ne jau tā bakstīšana otra acī un norādīšana, ka, jūs, lūk, neesat izdarījuši to un to. Mums ir jātic šī 4.maija gaišumam! Mums ir jādomā vairāk par valsti, kurā dzīvojam, par cilvēkiem, kuri ir mums apkārt. Mani skumdina, ka šobrīd tā nenotiek. Partijas savā starpā plēšas, jo katra kaut kur grib iebīdīt kāda ministra krēslā, katra saskata savu prezidenta amata kandidātu. Tas vairāk norāda uz personiskām ambīcijām, nevis liek domāt, kā mēs dzīvosim turpmāk, kā virzīsimies uz priekšu. Gribu novēlēt visiem, lai 4.maiju mēs vienmēr gaidītu ar tādu saviļņojumu, ar kādu gaidījām pirms 25 gadiem. Šī sajūta ir jārada mums visiem kopā.
Līga Griķe, uzņēmēja
Visu, ko mēs darām, saistām ar Latviju, tāpēc godā turam latviskās tradīcijas un ieražas. Mums tas ir svarīgi. Būtībā katra diena ir veltīta 4.maijam – dienai, kad tika pieņemta Latvijas neatkarības deklarācija. Sekojam līdzi tam, kas notiek pasaulē, jo īpaši Ukrainā. Ir bailes, jo esam ļoti maza valsts, vai spēsim sevi aizstāvēt? Mēs neko daudz ietekmēt nevaram, tāpēc katra diena ir jāveltī godprātīgam darbam savas ģimenes un līdz ar to arī Latvijas labā. Es pat neaizbraucu uz Sanktpēterburgu, kad Ukrainā sākās karadarbība, lai gan saņēmām piedāvājumu turp doties ar savu pirtslietu produkciju. Man Latvija ir tuva. Biju aizbraukusi strādāt uz Angliju, kur pavadīju gadu. Saņēmu piedāvājumu tur palikt, aicinot arī visu ģimeni, tomēr pārdomājām un atgriezāmies Latvijā, lai te audzinātu savus bērnus un veidotu savu biznesu. Tagad mums ir labi. Bieži esam dzirdējuši jaunus cilvēkus čīkstam, ka Latvijā nav darba, nav ar ko nodarboties, nav interesanti un tamlīdzīgi, bet, ko šie čīkstētāji dara? Sēž augām dienām pie datora vai televizora tā vietā, lai kaut ko uzsāktu. Arī mēs taču visu sākām no nulles.
Jānis Lazdiņš, zemnieks
Domājot par 25 Latvijas valsts neatkarības gadiem, pozitīvi vērtēju to, ka esam iestājušies gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Slikti ir tas, ka mūsu nozaru ministri neprot Eiropā jautājumus risināt tā, lai lēmumi nāktu par labu Latvijai, nevis Eiropai. Šajā ziņā mēs, zemnieki, esam ļoti daudz zaudējuši gan jautājumā par zemēm, gan pēdējais – ar degvielas iekrāsošanu, jo tas ļoti sadārdzinās lauksaimnieka dzīvi, uzliekot papildu slogu uz viņa pleciem. Tas nebija pareizi, ka lauku apvidos zeme nonāca ārzemnieku īpašumā, ka pēkšņi nevienam vairs nevajadzēja cukurfabrikas un citus rūpniecības uzņēmumus, kur cilvēkiem bija darbs. Protams, es varu izteikt savas domas par tām nozarēm, ar kurām esmu saskāries kā lauksaimnieks. Protams, Latvijas neatkarības pasludināšana arī man bija ļoti satraucošs brīdis. Visa tauta gaidīja šo brīdi. Pirmie gadi aizritēja uz šī saviļņojuma viļņa, bet tālāk, kā nu bija, tā bija. Cik šodien var noprast, tauta tomēr ir nedaudz vīlusies, redzot tās politiskās spēles, kas norisinās Saeimā, lai sadalītu varu tās gaiteņos. Arī mūsu novadā ir jūtams, ka vairs nespēj sadalīt varu.
