Sniedze Bračka, NMPD Vidzemes reģionālā centra vadītāja vietniece medicīnas un operatīvajos jautājumos, ārste
No mediķu puses cīnāmies ar sekām, kas notikušas traģiskajās autoavārijās. Katra situācija ir citādāka, atsevišķi jāizvērtē un jāskata šie gadījumi, jāveic izmeklēšanas, ko speciālisti arī dara. Ik dienu mūsu mediķu brigāde saskaras ar cilvēku nāves gadījumiem. Situācijas, kur bojā iet nevainīgi bērni, ārkārtīgi pārdzīvojam. Ja mirst pieaugušais, tas ir smagi, bet vēl vairāk, ja bērns. Paveras šausmīgs skats, kad brigādes darbinieki ierodas notikuma vietā. Traģiskajās autoavārijās mūsu palīdzība vairs nav nepieciešama un neko nevaram izdarīt. Cik fatāli diemžēl ir atgadījumi uz ceļiem! Vēl nedēļu pēc notikuma jūtam sekas, līdzi pārdzīvojam, notikušais ir grūti aptverams. Ar mediķiem arī strādā psihologs. Ir tādi, kam tiešām vajadzīga palīdzība, tomēr esam stipri, jo visi nevaram izkrist no ierindas. Pēdējo nedēļu laikā valstī ir liels skaits bojā gājušo. Aizejot uz darbu, nevaram zināt, kas mūs sagaida šajā dienā un kas būs jāpārdzīvo. No cilvēciskā viedokļa, kā autovadītāja nejūtos droša uz ceļa, paliek bail pārvietoties. Šie notikumi ir šaušalīgi, traģiski un skumji! Ja tie ir vienas ģimenes locekļi, kas iet bojā, tad ir vēl traģiskāk.
Vilnis Zvirgzdiņš, instruktors un pasniedzējs SIA “AAC – Gulbenes Autoapmācības Centrs”
Pie vainas ir cilvēku pārgalvība, savu spēju pārvērtēšana. Autovadītāji nenovērtē attālumu no pretim braucošā transportlīdzekļa, kas tuvojas. Pieredzei ir nozīme, jāapzinās, ko var atļauties un ko ne.
Grūti pateikt, kas jādara, lai mazinātu šo traģisko gadījumu skaitu. Ātruma ierobežojumi un viss pārējais neko nedod, jo noteikumi tāpat tiek pārkāpti. Sodi par ātruma palielināšanu tiek piešķirti, un tie ir lieli, taču tas neattur cilvēkus no pārkāpumu izdarīšanas. Lēnais un piesardzīgais autobraucējs arī traucē. Apdzīšana arī ir sava veida risks. Lēnos transportlīdzekļa vadītājus vajadzētu sodīt, jo noteikumos rakstīts, ka jābrauc ar maksimāli atļauto braukšanas ātrumu. Ja šoferis uz ceļa pārējiem traucē, tad citi ir spiesti apdzīt. Ja visi ceļa apstākļi atļauj, tad jābrauc ar 90 kilometriem stundā. Pats uz ceļa jūtos droši un lieki neriskēju. Ja neesmu pārliecināts par apdzīšanas manevra izdarīšanu, tad nedaru to.
Kārlis Kārkliņš, pasniedzējs SIA „Gulbenes auto-moto”
Īsumā grūti komentēt to visu. Viens no aspektiem ir autoapmācība. Ja cilvēks ieguvis tiesības, tad viņš domā, ka tālāk var dzīvot svilpodams. Tomēr būsim godīgi, pēc pieciem vai desmit gadiem, ja vadītājs nav atkārtojis noteikumus, ko gan viņš daudz atceras un zina no satiksmes drošības? Viss ir aizmirsts un brauc, kā ierasts. Otrs – cik bieži uz ceļa jūs redzat policiju, ka tā strādā? Šeit gan nav vainojama tik daudz policija. Cik daudz viņiem ir iespēju strādāt, to arī dara. Jāizvērtē arī CSDD darbs. Kampaņas, kuras pirms Jāņiem rīko, – nedod Miķelim atslēgas, lai viņš dusmojas, toties būs dzīvs, nepalīdz. Tās aizmirstas, un atkal viss rit vecajās sliedēs. Jāiegulda darbs, un atdeve nāks tikai pēc pāris gadiem. Godīgi sakot, pilnīgs haoss. Brīnos, ka vēl tik maz ir šo notikumu. Tas ir tāpēc, ka liela daļa cilvēku ir aizbraukusi no valsts.
Ceļu satiksmes intensitāte vasaras mēnešos palielinās, cilvēki dodas atvaļinājumā un brauc kaut kur citur. Ziemā visiem šķiet: ai! Tur vienu nobrauca, kas piedzēries gāja. Ko tur par viņu runāt? Ja trīs vai četri reizē aiziet bojā, tad protams, tas ir ļoti skarbi. Cilvēks ir tāds radījums, kamēr nekas nenotiek, viņš nedomā. Kad uguns pakulās, tad viņš sāk bļaut. Ceļu satiksmes jomā esmu darbojies daudzus gadus, tā man ir sirdij tuva, taču tas, kas notiek uz ceļa, ir vienkārši ārprāts!
