“Kas kait manim nedzīvot diža meža maliņā…” Ar šādu dziesmu uz lūpām mūsu sētā iesoļo mūsu brašais kaimiņš Jēcis.
“Kas kait manim nedzīvot diža meža maliņā…”
Ar šādu dziesmu uz lūpām mūsu sētā iesoļo mūsu brašais kaimiņš Jēcis. Lai velns par stenderi paliek, bet Jēcis ir un paliek labākais un, teikšu, arī āķīgākais cilvēks mūsu miestiņā. Uz kāda pedāļa būs uzminis šodien, to mēs drīz zināsim. Izdauzījis savu pīpi, pačamdījis te vienā, te otrā kabatā, tabakas kārbu neatrazdams, nikni norūc un iebāž pīpi ķešā, neaizmirsdams man iedzelt: “Tu jau pusbāba – nepīpo, tabaku pie tevis velti meklēt tikpat kā desu suņu būdā. Gribi ilgāk dzīvot, varbūt pat manu Amāliju mīlēt, ja nu es pēkšņi nosalstu vai atgadās kāda cita ķibele. Ne vella nesagaidīsi! Esmu sīksts!”
“Iesim nu, Jēci, istabā, nomierinies, man ir viens aliņš. Rozālija apžēlojās, vakar atnesa no bodes.”
Jēča sirds it kā atplaukst, mainās uzvedība. Kad esam pa glāzei iedzēruši no “Porterīša” pudeles, Jēcis vīzdegunīgi norūc: “Nu šito vēl var dzert, nav tas saspirtotais bikšūdens.”
Nevaru neko iebilst, tā sakot, nav argumentu Jēci likt domāt citādi. “Kaimiņ, es esmu viens liels duraks. Un mana Amālija – glupā, vecā vista. Pirms 15 gadiem mani tik skubināja: “Nenoguli, liec lietā tos privatizācijas sertifikātus, padomā, kas par naudu – 28 lati par gabalu! Mums nav ko privatizēt, mājiņa ir, un līdz mūža beigām tur izvilksim, bet naudiņa noderēs.”
Nu tad es eju uz to bodi pie tiem gudrajiem zeperiem, kuri iepērk tos sertifikātus. Visus jau negrasījos pārdot. Norunājām ar Amāliju, ka pārdosim 12 gabalus. Paskat, kas par naudiņu sanāk – 336 lati! Tie uzpircēji bija apmetušies kultūras namā. Ar priecīgu sirdi dodos iekšā un saku: “Lūk, tāda un tāda lieta, gribu pārdot 12 sertifikātus.”
Šie laipni: “Jā, lūdzu, dodiet tik savu grāmatiņu, tūlīt norakstīsim no jūsu konta tos 12 sertifikātus. Bet kāpēc tik maz pārdodat?”
Nu es, vaļsirdīgs muļķis, stāstu, ka, lūk, mēs ar lauleni esam tā izlēmuši. Nu tas uzpircējs tā maigi sāk stostīties un saka: “Mēs maksājam 5 latus par gabalu, vairāk nevaram.” Situāciju daudz neizprazdams, situ gaisā ar tos 12 sertifikātus. Saņemu naudiņu – 60 latus. Braucu mājās. Autobusā pielec: es taču esmu apčakarēts par 276 latiem! Ko nu es sacīšu Amālijai? Nu būs tāda brēka, tāda brēka!
Dabūju arī to sutu, pat vecā koka karote palēkāja pa manu pliko pauri. Laiks gāja, tos 60 latus arī iztērējām. Nu braucām abi ar Amāliju pārdot vēl 12 sertifikātus. Šoreiz uzpircēji – citi un citā vietā. Skatāmies – pie durvīm šilte “Iepērkam sertifikātus par visaugstākajām cenām”. Nolemjam viņiem vispirms pajautāt, vai tas būtu 28 lati vai pat 30 lati gabalā. Šie gardi nosmīn, mūs laikam notur par galīgiem lauku idiotiem. Nē, nē, esot par 80 santīmiem gabalā. Nu ko, atpakaļceļa nav. Pārdodam, tagad 336 latu vietā saņemam 9 latus un 60 santīmus – nu esam apčakarēti par 326,40 latiem. Nu, Amālij, vai šoreiz dancināsi savu koka karoti uz mana paura?
Šī drūma kā lietusmākonis, nerunā, bet tikai šņāc. Beidzot izgriež: “Nu es zinu, ka mūs vada pašas 100 gudrākās galvas. Redzi, cik tās gudras, ka pat neattapās savā likumā ierakstīt frāzi: lētāk par 28 latiem gabalā tos papīrīšus ne pārdot, ne nopirkt nevar.”
Pēc brīža pielec man arī – padomā, kas par ieraušanas laiku sācies blēžiem, bet gudrās galvas savu tautu neaizstāvēja un neaizstāv līdz šai baltai dienai.
“Kaimiņ, kā tu domā, kad vienreiz beigsies tā privatizācija? Sākuma termiņš taču bija pieci gadi. Iepirkuma cenas pat noslīdēja līdz 30 santīmiem par gabalu, un privatizācija turpinās jau 15 gadus. Saki, vai tas godīgi?”
“Godīgi, negodīgi, bet likumīgi. Un likumīgi būs tik ilgi, kamēr viss, kas ir privatizējams, tiks privatizēts.” Jēcis norūc: “Jā, brāl, es dzīvoju miljonāru valstī ar vislielāko inflāciju Eiropas Savienībā un viszemāko pensiju.” Ko lai tur saka, vēlēsim vēlreiz tās pašas 100 gudrās galvas, kuras nu nolēmušas vienreiz pabeigt to putras vārīšanu, kā saka, ar godu pabeigt privatizācijas kampaņu. Lai jau labi veicas, lai mums paliek dziesmiņa: “Iedzer, brālīt, granapiku, naudu nežēlo, jo tik un tā tu kapā līdzi nepaņemsi to.
Vectētiņš no Līgo
