– Ja zilonis ir tik liels kā māja, tad cik liela ir māja? – man reiz jautāja mazdēls, un es samulsu. Visai bieži lasīti un dzirdēti salīdzinājumi, ka māja ir kā kuģis, kā bāka, kā kalns, bet es apjautu – ja atbildēšu, ka māja ir tik liela kā kalns, tad man tūlīt būs jāmeklē atbilde uz jautājumu, cik tad liels ir kalns…
Brīdi padomājusi, attapos, ka man taču ir maģiskā atbilde, kas spēj ne tikai izbeigt šo bezgalīgo salīdzinājumu virkni, bet arī mainīt visas sarunas virzienu!
– Māja ir tik liela kā mīlestība! – priecīgi izsaucos un iekļāvu bērnu ciešāk klēpī.
Tagad aizdomājās viņš, jo itin labi zināja bieži lasīto skaisto S.Makbretnija pasaku “Vai zini, cik ļoti es tevi mīlu?”, kurā mazulis zaķēns pirms gulētiešanas māmiņai apliecina savu bezgalīgo mīlestību, meklēdams visatbilstošākos vārdus un trāpīgākos salīdzinājumus. “Es tevi mīlu tik ļoti, cik tālu ir no šejienes līdz mēnesim” zaķēns pasakā saka, bet māmiņa viņam atčukst: “Bet mana mīlestība pret tev ir tik liela, cik no šejienes līdz Mēnesim un atpakaļ…” Pēc šī teikuma mazdēls kā ierasts cieši man piekļaujas un turpina savu domu par attālumu vēl aiz Mēness, un mūsu saruna par mīlestības bezgalību turpinās līdz brīdim, kamēr iedarbojas lūgums “Pakasi muguriņu…”
Šoreiz mīlestības bezgalības pieminēšana aizveda uz citu sarunu – “kas tev patīk mājās, ko vislabāk patīk darīt mājās, kas tev mājās sagādā prieku…Un mēs runājam par sajūtām – mīļumu, mieru, drošību, prieku…
Mājas ir tur, kur sirds. Bieži dzirdēts teiciens, un tam var tikai piekrist, jo Mājas ir Sajūta. Savas Mājas Sajūta. Kad ne tikai formāli vai ar lepnumu, bet ar izjustu maigumu gribas izrunāt vārdu Mājas. Tā nav tikai vieta, kur piedzimstam un speram pirmos soļus, kur pusdienojam un katru vakaru klājam gultu, lai izgulētos. Mājas nav vienkārši istaba, kuru iekārtojam un pielāgojam savām dzīves vajadzībām. Tā nav vienkārši vieta vai telpa, kur dzīvojam.
Mājas – tā ir mājīguma, mīļuma, siltuma un iekšēja miera sajūta. Tāda, it kā Mājas tevi gaidījušas atgriežoties no darba, un, līdz ko tu pārkāp slieksni, apskauj tevi ar visu dienā sakrāto maigumu un klusiņām atgādina: “Atpūties, tagad tu esi Mājās.”
Pieļauju, ka kādam varētu būt atšķirīgs viedoklis, jo – mēs taču esam tik dažādi. Kāds par mājām var dēvēt garāžu, jo tur glabājas viņa lielākā vērtība – auto, ar kuru itin labi var parunāties par nopietnām lietām. Kāds cits teiks, ka tikai savā mazdārziņā jūtas kā mājās, jo gan burkāni, gan kartupeļi viņu tur sagaida ar uzticēšanos un klusu prieku. Vēl kādam varbūt vispār pietiks ar telpas stūri, kur savrupi pārcelties interneta plašumos un aizmirst par klātesošajiem. Jaunā laikmeta iezīmes gan mudina domāt, ka tieši pēdējā sajūta drīz vien dominēs cilvēku saskarsmē, tomēr gribas cerēt, ka latviskais saimnieka gars vēl gluži nav izzudis, nav padevies dažādu dzīves likstu priekšā, bet daudzviet itin stingri turas pie sentēvu saknēm. Ka vēl daudz ir tādu, kuriem vārds Mājas nozīmē siltu pavardu, ģimenisku kopā būšanu, sakoptu sētu un lauku.
Arī šogad, kā ik reizi esot Latvijā, apciemoju savas dzimtas mājas “Stūras” – vietu, ko vēl arvien man gribas dēvēt par manām Mājām, jo tieši tur starp maniem mīļajiem pavadīts laiks, kas mani veidojis un darinājis. Laiks, kad Mājās pie viena pavarda sildījās četras paaudzes. Plecu pie pleca kopa zemi, rosījās laidarā un pļavā, pulcējās pie kopīga vakariņu galda. Laiks, kad vēl siltas maizes krāsns sāns un sakasnīša garša bija vairāk vērta kā veikalā pirkta smalkmaizīte; kad visi sildījās kopīgās dziesmās un priecīgi ķircinājās par sīkām kļūmēm; kad pašu audzētie apiņi Līgo vakarā mudināja izraut mučelei spundi un, aplaizot ūsas, noelsties: “Eh, labs gan…”
Vārds Mājas man saistās ar tuviem un mīļiem cilvēkiem, kas ieminuši savas pēdas mājas pagalmā, turējuši godā simtgadīgus ozolus, noliekuši galvu raženu ābeļu priekšā un mīlējuši dzīvi, jo citādi jau nemaz nevarēja būt.
Vārds Mājas man saistās ar dzīvesgudriem cilvēkiem, kuri bez skaļām vārdu pārmainām, ar sapratni un smaidu spēja atrast vidusceļu pat visstrīdīgākajos jautājumos. Sirds gudriem un sirds mīļiem, jo jau no mazām dienām sevi atceros sevi apdomīgi virzītu dienu pavadīt lietderīgi un mērķtiecīgi.
Mājas neļāva negribēt, nespēt, nolaist rokas… Ik rītu, caur siltu plīti un pelašķu tēju, tās ielēja siltumu dzīslās, lai mostos jauni spēki. Caur tikko slauktu pienu tās ieritēja vissīkākajos kapilāros un mudināja dziļāk ievilkt elpu – pilnas plaušas svaiga lauku gaisa, pilnas ar pavasara trauksmi un vasaras ziedēšanu! Caur bišu zumēšanu agrā rīta stundā tikko plaukstošos kartupeļu ziedos. Caur ceriņu zaru kluso saukšanos pie loga. Caur draiskiem ābolēnu būkšķiem rasotā zālē, Caur svaigi artas zemes smaržu…
To neaizmirst! Šīs izjūtas ieaugušas, iesakņojušās un laiku pa laikam atgādina par tā laika mājām, un arī šobrīd liek domāt par neaizmirstamām izjūtām. Mājas sajūtu. Siltumu, mīļumu, svaigumu, veldzi… Smeldzi.
Mājas ir tur, kur sirds.
Sirds ir tur, kur Mājas.
Ir bezgala labi saklausīt savas dzimtās mājas elpu, kaut pati tur nedzīvoju. Redzēt, kā dzīvesgudri cilvēki to uztur un godā. Aprūpē, izdaiļo, pilnveido. Pārsteidz mani ar brīnumu, saviļņo un ļauj justies pateicīgai – par Mājām, kurām joprojām ir dzīva Sirds…
Laikam jau tas ir tikai pašsaprotami, ka no tādiem izjūtu augstumiem nolaisties uz asfaltētās ikdienas trotuāra nav vienkārši. Tāpēc Daces uzaicinājumu kādu dienu iepazīt lauku savrupību “Kalvēs” ieelpoju ar lielu pateicību. Būs! Būs vēl maza drusciņa no rasas zālē, no tikko pļauta siena smaržas un vīgriežu putekļiem, no bišu mulsuma, liepziedu sniegam birstot, un jāņogu dzirkstošā prieka!
Tobrīd, kad ar pateicību pieņēmu šo uzaicinājumu, vēl nedomāju nedz par diviem uzticīgiem suņiem, kas mani uzņems kā savējo un neatkāpsies ne soli, nedz par stārķiem, kuru dienas kārtībā noslēpumu vairs nepaliks… Manā iztēlē viss iepazīstamais tik ļoti sasaucās ar pašas dzimtas mājām, ka šo brīnišķīgo piedāvājumu uztvēru kā… bezgalīgā stāsta turpinājumu. Kā vēl vienu apcirkni, kurā ietilpināt jaunas izjūtas un pārsteigumus.
Tagad es varētu bezgala ilgi jūsmot par Ziedoņa paveikto un slavēt mājas saimnieka uzņēmību, izdarību un izturību, jo ik skatiens, ik solis lika aptvert un novērtēt milzīgo ieguldīto darbu, vīrišķību un spēku, tomēr – es savā stāstā izvēlēšos palikt kopā ar Daci, jo tieši ar viņu, soli solī izstaigājot šaurākas un platākas Augulienas takas, es visu uzlūkoju viņas acīm.
Pareizāk gan būtu teikt – izdzīvoju, jo arī manī šis nelielais laika posms, ko mazbērni man atvēlēja Latvijas apciemošanai, bija uzvilnījis kādreizējās baskājes – pļavas un meža meitas – izjūtas. Kādas kurpes? Kāpēc kurpes? Basām kājām daudz tīkamāk! Iebrist īsi nopļautajā pagalma zālājā, pieglaust pēdu saulē sasilušam akmens sānam, iesmieties, kad lielā suņa pieglaustais spalvainais sāns kutina pirkstus…
Garā pastaiga kopā ar Daci (un abiem suņiem) mūs aizveda tālāk par acīm redzamo. Atklājās, ka nekas nav tā vienkārši uztverams. Ja uz visu paskatās no cita skata punkta, itin viegli var ieraudzīt brīnumu.
Ielejā tvīkstošā vīgriežu pļava tikai sākumā šķita pagurusi no dienas tveices. Tuvāk pienākot, bija labi saskatāms, kā bišu un kameņu rāmā rosīšanās uzvirmoja baltu putekļu mākoni.
Zem kuplas lazdas savrupais stūrītis, kurā reizēm tik patīkami pasēdēt un palasīt vai paveikt kādu rakstu darbu, tikai sākumā šķita kabinets. No lejas paveroties, tas pārvērtās par troni, no kura augšas viss savādāk saredzams.
Valgais sūneklis zem kājām… Man šķita – kāds noklājis samta tepiķi, bet kā zināms – tāds ved tikai uz goda vietu. Starp baltajiem bērzu stumbriem iegulusī taka, ko pirmajā brīdī uztvēru kā visai taisnu ezermalas celiņu, brīdi vēlāk ieveda majestātiskā cellē, kuras kupolu veidoja augstu virs galvām savijušies bērzu zari.
Doņu mežs ezera malā tikai sākumā šķita gaidoši pieklusis. Izrādījās – tas pats apburts no brīnuma, kas nācis līdz ar balto gulbju ģimenes parādīšanos.
Mierpilnais ezera spogulis, kurā mākoņiem vakarpusē tīk skatīt savus piesārtušos vaigus, ļāva tiem izlīdzināt izspūrušās cirtas. Bet varbūt tomēr viss bija otrādi – ezers spoguļojās mākoņos? Pamanīju, kā tie kāri dzēra ūdens atspulgus, krāsodamies zili un lillā…
Ja rūpīgi ieskatās, tad katram kokam var saskatīt dvēseli – līdzīgi kā Annas Sakses pasakā par Kamēliju. Simtgadīgā oša dvēsele mums netuvojās, tomēr lapu klusā čabināšanās pat bezvēja novakarē lika apjaust – ziņkārības tai netrūkst.
Un kā ar dižkoku gobu? Tā noteikti daudz ir piedzīvojusi. Tāda skumja izskatījās, tāpēc sagribējās pakutināt – ieslidināt pirkstus kādā no simtgadīgajām krokām. Nesmējās, vien īsi paguldzināja, atgādinot par savu cienījamo vecumu. Vien kāds zars cēli norādīja uz aizlidojošu stārķu pāri, un mēs apjautām – arī mums jādodas uz māju pusi.
Garā pastaiga kopā ar Daci lika saprast, ka mūsos vēl dzīvo Bērns. Tas – dzīvei nepieradinātais bērns, kurš vēl spēj saskatīt pieaugušo pasaulei nepamanāmo, saklausīt nedzirdamo. Dabisks, rotaļīgs, emocionāls, patiess, vēl nezaudējis spēju brīnīties par niekiem. Bērns, kurš uz īsu laika sprīdi spēj aizvērt durvis uz pieaugušo pasauli, lai izdzīvotu patiesu prieku par draudzību un mīlestību.
Turklāt – šī pastaiga un vakara sarunas man ne mirkli nebeidza atgādināt par Mājām. Sajūtas, kas mani saviļņoja apmeklējot savas dzimtas mājas, nebeidza plesties visaptverošā mākonī. Ir labi, ja blakus ir vieglums, gaišums, dzidrums. Laipnība, ieinteresētība un uzmanība. Tad ir viegli domāt par Mājām. Par cilvēkiem, kas rūpējas par savu dzīves vietu, cenšas to sakopt un uzturēt kārtībā, cenšas tur ienest gaismu un ģimenisku mieru. Mīlestību.
Laikam jau ne velti mans skatiens tajā dienā ik pa laikam kavējās pie stārķa ligzdas mājas pagalmā. Ticējumi vēsta, ka svēteļi nes mieru, veselību, saticību un pārticību vietai, kur apmetas. Ja katras latvju mājas pagalmā būtu pa ligzdai, varbūt nebūtu tik daudz pamestu un nepieskatītu māju?
Bet svēteļi jau ir gājputni, ilgi šeit neuzkavējas, tāpēc arī tukšās mājas nepiepildīs un neizglābs. Vien tikai pašu cilvēku uzņēmība, drosme, spēks, spīts un ieinteresētība. Ar pēdējo laikam vissarežģītāk, jo pietrūkst garantiju. Tāpēc vien atliek paļauties uz mīlestību un cerēt, ka tā ienesīs Mājās gaismu.
