Bija ziema, apmēram 20 grādu sals. Pa sniegu bridām līdz ceļiem. Dzinām meža cūkas. Toreiz varējām šaut četrus meža kuiļus, bet norunājām, ka lielo mammu nešausim.
Bija ziema, apmēram 20 grādu sals. Pa sniegu bridām līdz ceļiem. Dzinām meža cūkas. Toreiz varējām šaut četrus meža kuiļus, bet norunājām, ka lielo mammu nešausim. Mednieki aplenca apmēram 10 meža cūku baru un dzina mastā. Es stāvēju uz novadgrāvja malas. Klausos – suņi rej te vienā, te otrā vietā. Tātad drīz kādam veprim jāsprūk laukā. Jā, viens mazais “čemodāns” jeb “pižiks” skrien uz manu pusi un pazūd grāvī. Domāju – grāvī nešaušu, lai iznāk uz ceļa.
Iznāk. Tāds sivēns bija – apmēram 60 kilogramu smags. Es viņam šauju: “Blaukt! Blaukt!” Nekā, noskurinās un pazūd mežā. Eju skatīties, vai ir trāpīts. Jā, ir pa asins lāsei. Pielādēju bisi ar renkuļiem un eju pa pēdām. Skatos – meža pļaviņā starp eglītēm ruksis guļ. Eju ar līkumu un vēroju, ka vēl žiperīgs, staipa galvu. Ja nebūtu aizšauts, varētu atstāt, bet tagad nevar tā rīkoties. Pussēdus notēmēju uz meža cūku: “Blaukš!” Redzu, ka trāpījis esmu.
Bet kuilis saceļ spalvu un nāk man taisni virsū. Sniegs jūk uz visām pusēm! Nē, nav laika vairs šaut. Ir jāņem kājas pār pleciem. Tagad kuilis skrien man pa pēdām. Domāju – nē, es tevi piemānīšu. Ātri pagriežos pa kreisi, un meža cūka apjūk. Brīdi stāv un nāk atkal virsū. Beidzot pieskrēja tik tuvu, ka teicu – nu man vairs nav baiļu. Stāvēju ar uzvilktu gaili un gaidīju. Kad izšāvu, beidzot nokrita. Cepetis bija saskrotēts, bet citādi – nekas.
