Martā mostas daba, marts modina arī atmiņas par izsūtīšanām 1949.gadā un par latviešu leģionāru cīņām 2.pasaules karā.
Martā mostas daba, marts modina arī atmiņas par izsūtīšanām 1949.gadā un par latviešu leģionāru cīņām 2.pasaules karā. Laiku lokos šie notikumi pieder nu jau pagājušam gadsimtam un pa mūžības taku aizejošas paaudzes atmiņām, kuras iemītās pēdas uz pagājības patiesībām arvien vairāk aizaug ar laikmetīgu interešu nezālēm.
Aizauguši ir tie sāpju ceļi, kurus latviešu strēlniekiem bija jāizstaigā 1.pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara dvēseļu puteņos. Vairs nav šaisaulē šo ceļu gājēju, pagājības patiesību meklētājiem ļaujot maldīties sakuplojušās nezālēs. Tas sakāms arī par notikumiem Gulbenē tālajā 1919.gadā, kad šeit asiņainas pēdas atstāja lielinieku sarkanais terors. Jaunākajos pagājības skatījumos ar to tiek saistīti arī latviešu strēlnieki, tāpat kā latviešu leģionāri ar vācu nacistu teroru. Taču nekādu varu intereses un vēsturnieku viedokļi vairs nespēj mainīt to, kas bijis un ko nācies pārdzīvot viena vai otra kara notikumos ierautajiem.
Glabā pātagu
Mans tēvs kā relikviju glabāja smagu kavalēristu pātagu, kura viņam saistījās ar atmiņām par izglābšanos no nošaušanas 1919.gadā Vecgulbenē, kur tolaik mitinājās lielinieku revolucionārais tribunāls. Tēvs tur bija nokļuvis kā mobilizētais lielinieku Sarkanajā armijā pēc atgriešanās no gūsta Vācijā, kur nokļuva daudzi tie 6.Tukuma strēlnieku pulka strēlnieki, kas bija atteikušies doties uz Krieviju balstīt lielinieku apvērsumu. Pēc revolūcijas Vācijā ceļš mājup uz Lubānas pagasta Iskaušārām tēvam beidzies Vecgulbenes muižā, kur tolaik lielinieku tribunālam vajadzēja rūdītu karavīru apsardzi. Taču šautenes ar pāris patronām izdotas tikai izvadot sargposteņos ap muižu un arī pie pagrabiem, kur ieslodzīti nāvei nolemtie “revolūcijas ienaidnieki”. Esot šeit postenī, tēvs kādam ieslodzītajam nodevis caur logu sainīti no sievas, bet pēc stundas pats jau bijis pagraba gūsteknis ar iepriekš zināmu nolemtību. Taču pirms pēdējā gājiena uz baisi slaveno Vaidu šķūni, vienam tribunāla loceklim iegribējies kaut ko vēl uzzināt no tēva ar pātagas palīdzību. Tomēr lomām palīdzējis apmainīties cits sargpostenī norīkotais, tāpat mobilizētais, turklāt tēva skolasbiedrs, kas pagrabā ienācis pa vaļā atstātām durvīm. Vai ar šautenes zvēlienu pa galvu apbalvotais tribunāla censonis pēc tam vēl bijis revolūcijai derīgs, par to vēlākie “līdz nāvei uzticamo sarkano strēlnieku” vēsturnieki klusē. Tāpat klusē ne jau par šo vien notikumu Vecgulbenes garnizonā.
Dzird pareģojumu
Tēvs ar savu skolasbiedru pa mežiem devušies pie Lubānas partizāniem. Lielmežā, pie Audilē ietekošas upītes, viņi uzgājuši slēpni, kurā mitinājies kāds sirmgalvis un sargājis šeit no lieliniekiem noslēptu labību. Pārlaižot nakti sirmgalvja būdā, dzirdēts pareģojums par Latvijai liktenīgiem gadskaitļiem, kas nemainās, lasot no sākuma vai beigām. No manām nostāstu publikācijām atmodas sākumā saistītām ar Lubānas ministrijas skolas senlaiku zinību vācējiem šis pareģojums tagad piedēvēts pazīstamākam pareģim – Finkam.
Ticēšana pareģojumiem ir katra brīva izvēle, taču toreiz dzirdēto nevar nepieminēt kopā ar atmiņām par strēlnieku likteņiem, pirms viņi tika pulcēti zem latviešu karogiem.
“Ielozē” zaldātos
1912.gadā Lubānas ministrijas skolā sācis darboties seno zinību vācēju pulciņš. Taču jau drīz tas kā ķeizaram un baznīcai naidīgs likvidēts, tā aktīvākos dalībniekus, tostarp manu tēvu, kārtējā rekrūšu lozēšanā “ielozējot” ķeizara zaldātos I pasaules kara priekšvakarā. Aicinājums pulcēties zem latviešu karogiem tos atkal savedis kopā strēlniekos, lai varu jukās atkal šķirtu, pulcējot zem dažādiem karogiem.
1963.gadā tēvs slepus sāka rakstīt atmiņas par minētā pulciņa dalībnieku likteņiem, atmiņas par Konrādu Jokumu, kura “uzticamā ļeņinieša tēls” okupācijas gados bija skatāms Revolūcijas muzejā, bet kurš līdz savai bojāejai lielajā represiju vilnī bija piegādājis Latvijas izlūkdienestiem daudzas vērtīgas ziņas, uzturot sakarus ar manu tēvu. Taču tas jau ir stāsts par Latvijas izlūkdienestiem un to pagājības noslēpumos līdzi paņemtiem notikumiem. Tāpēc Latvijas vēsturei nepieciešamas patiesības meklējamas arī cilvēku atmiņu arhīvos, tostarp to, kuri varbūt pulciņa dalībnieka fotogrāfijā pazīst kādu savu priekšteci dzimtā vai citādi zināmu cilvēku. Pēc tēva nāves viņa atmiņu pierakstos nav atrodamas ziņas par fotogrāfijā redzamiem, izņemot to otrajā rindā labajā pusē, kas ir mans tēvs Alfrēds Ozoliņš. Pēc viņa stāstītā, viens pulciņa dalībnieks bijis no Gulbenes apkārtnes.
Skatoties fotogrāfijā, nevar nedomāt arī par dažādos laikos valdījušu varu un tikpat dažādos karapulkos zem dažādiem karogiem “ielozētiem” latviešiem, vienmēr kādu atzītiem par noziedzniekiem. Ar citiem lemta likteņa nomelnošanu vienmēr kādi izdabājuši valdošām interesēm, cenšoties netikt “atlozētiem” no nemainīgi paštaisnā sabiedrības krējuma. Šādi dzīvošanas ideāli nerimst, tāpat kā nerimst valodas par pareģotiem, Latvijai liktenīgiem gadskaitļiem. Viens gadskaitlis ir pareģojumu attaisnojis, bet vai tamdēļ jāgaida nākamā nezināms piepildījums, pulcējot atkal latviešus zem dažādu interešu karogiem? Gadi un likteņi aiznes sev līdz daudz ko, tāpat kā Audiles pavasara palu ūdeņi.
