Pirmā pasaules kara rezultātā sagruva impērijas un dzima jaunas valstis. Starp tām bija arī trīs Baltijas valstis – Lietuva, Latvija un Igaunija.
Pirmā pasaules kara rezultātā sagruva impērijas un dzima jaunas valstis. Starp tām bija arī trīs Baltijas valstis – Lietuva, Latvija un Igaunija.
Man vēsture jau kopš skolas gadiem šķiet īpaši interesanta lasāmviela. Būdams aktīva pensionāra statusā, pievērsu uzmanību visos kalendāros publicētajām ziņām – 1918.gada 16.februāris – Lietuvas valsts atjaunošanas diena, 24.februāris – Igaunijas brīvvalsts proklamēšanas diena, bet Latvijas valsts proklamēšanu atzīmē 18.novembrī (dibināšanas gads – 1918.). Redzams, ka Latvija valstiskās suverenitātes ideju izteikusi 9 mēnešus vēlāk nekā kaimiņvalstis. Kāpēc tā?
Šo jautājumu uzdevu paziņām politiķiem. Skaidras atbildes nebija. Taču politiķu izlocīšanās teorija šeit nederēja. Zinot mūsu senču lomu 1903. – 1905.gada notikumos, bija grūti ticēt latviešu inteliģences pasivitātei neatkarīgas Latvijas valsts izveidē. Nu, nevarēja būt tā, ka latvieši baidījās kaut ko darīt pirms Vācijas kapitulācijas 1918.gada 11.novembrī!
To laiku reālo notikumu atspoguļojumu var atrast emigrācijā izdoto politiķu un vēsturnieku darbos, piemēram, Ādolfa Šildes, Ādolfa Klīves, Līgotņu Jēkaba, Jāņa Seska, Voldemāra Bastjāņa, Edgara Andersona. Viņi tālaika notikumus atspoguļoja reālā laika un darbības telpā.
Vairāki valsts neatkarības vai valsts attīstības redzējumi
Pēc Krievijas 1917.gada 7. – 8.novembra revolūcijas Latvijā bija vairāki mūsu valsts neatkarības vai valsts attīstības redzējumi. Jau 1917.gada 19.decembrī Latvijas sociāldemokrātu (boļševiku), strādnieku un zaldātu II padomju kongress pasludināja Latvijas neatkarību Padomju Krievijas sastāvā Vidzemes un Latgales vācu neieņemtajā teritorijā – te ir runa tikai par Latvijas autonomiju citas valsts sastāvā. Bija arī latviešu pārstāvji balto kustībā (pulkveži Briedis, Goppers un citi), kuri iestājās par vienotu un nedalāmu Krievijas impēriju. Bija arī latviešu pārstāvji (F.Veinbergs, A. Niedra, A.Krastkalns un citi), kuri redzēja Latviju vācu baronu virsvadībā. Bija arī tā sauktais demokrātiskais bloks jeb 17 vīru grupa, kas darbojās Rīgā un vācu okupētajā Latvijas teritorijā. Šis bloks nebija izveidojies kā organizācija ar vēlētu vadību, noteiktu struktūru un pieņemtu politisko platformu. Tā bija izglītotu, latviski domājošu, turīgu cilvēku grupa, kuras centienos bija panākt neatkarību ar Vācijas atbalstu. Lielākā politiskā organizācija bija Latvijas Pagaidu Nacionālā padome (LPNP), ko izveidoja no politiskām partijām, sabiedriskām un saimnieciskām organizācijām. Tā neatkarību centās iegūt ar to valstu atbalstu, kas bija sabiedrotās cīņā pret Vāciju. Ļoti aktīvi visu 1918.gadu darbojās vācu baroni, kuru mērķis bija Baltijas zemes apvienot konstitucionāli monarhistiskā valstī ūnijā ar Vāciju. Tad baroni būtu šo zemju suverēnās varas nesēji. Viņu pūliņi nebija velti – 1918. gada 22.septembrī Vācijas ķeizars vācu okupētās Baltijas guberņas atzina par brīvām un patstāvīgām – viņi steidzās saglabāt gadu simteņos Latvijā salaupīto.
No šiem 6 grupējumiem pievērsīsimies tieši LPNP darbībai. Pēc 1917.gada februāra revolūcijas (cara gāšana un tā tālāk) uzmutuļoja izšķiroši notikumi, kas “radīja latviešu dzīvei jaunu slieksni” (A.Šilde). Sāka veidoties partijas, strādnieku, zaldātu padomes, sabiedriskās un saimnieciskās organizācijas.
Daudz uzskatu, daudz rezolūciju, bet nav vienotības
1917.gada 17.martā Rīgā, Nacionālajā teātrī notika sabiedrisko organizāciju kongress – daudz uzskatu, daudz rezolūciju, bet nav vienotības. Šo organizāciju konferencē 12.augustā jau sperts solis uz priekšu – nolemts, ka Latvijas tautai ir tiesības uz pilnīgu neatkarību, bet nav izpratnes, kā to panākt. Paralēli sabiedrībā virmo ideja par Nacionālo padomi. 1917.gada 19.aprīlī laikrakstā “Dzimtenes Balss” pausts, ka jārada Nacionālā padome. Tai būs jāizstrādā likumprojekti un Latvijas konstitūcijas projekts Latvijas Satversmes sapulces apspriešanai. Arī Līdums raksta par to pašu. 1917.gada oktobrī Pēterpilī notika priekšdarbu apspriede un LPNP 1917.gada 29.novembrī – 2.decembrī sanāca uz pirmo sesiju Valkas pilsētas valdes telpās. Sapulcē piedalījās:
1) Vidzemes Zemes padomes (VZP) pilsoniskie pārstāvji (VZP nepiedalījās, jo bija lielinieciska, bet atsūtīja tikai novērotāju P.Birkertu);
2) Latgales Pagaidu zemes padome;
3) Kurzemes zemes padome;
4) Latvju kareivju nacionālā savienība;
5) latgaliešu kareivju sekcija;
6) latviešu bēgļu apgādāšanas komiteja;
8) latgaliešu bēgļu CK;
9) latviešu zemnieku savienība;
10) latviešu nacionāldemokrātu partija;
11) latviešu demokrātiskā partija;
12) latviešu radikāldemokrātiskā partija;
13) latviešu kooperatoru kongresa orgkomiteja.
Bija arī organizācijas, kas savus priekšsēdētājus neatsūtīja, bet sapulce sevi pasludināja par LPNP. Jāatzīmē Vidzemes Zemes padomes (VZP) novērotāja P.Birkerta atzinums: – Sapulcē piedalās ievērojams daudzums latviešu inteliģences un sabiedrisko darbinieku, kas zinātniski ir spējīgi izšķirt latviešu politiskos jautājumus.
Atzīmēšu 1917.gada 2.decembrī pieņemtās 2 rezolūcijas – deklarācijas par Latvijas teritoriālo apvienošanu un autonomiju. “Nostājoties uz Krievijas tautu pašnoteikšanās tiesību pamata, LPNP pasludina, ka Latgale, tas ir, Vitebskas guberņas Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķi ir pievienojami Latvijai, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un iekšējie plebiscīti.”
Turpmāk – vēl
