Klāt mūsu tautas lielākie svētki, gaišākie svētki, kurus svin visas paaudzes. Līgojam, neguļam, pinam vainagus, iekurinām ugunskurus un meklējam skaistāko papardes ziedu. Un lai ikvienam, kurš to meklē, izdodas arī atrast! Gaidām uzlecam saulīti, dziedam dziesmas, baudām jāņusieru, labi pavadām laiku jauku cilvēku lokā un, protams, neaizmirstam apsveikt un sumināt Jāņus un Līgas. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes apkopotā statistika liecina, ka Iedzīvotāju reģistrā reģistrēts vairāk nekā desmit tūkstoši Līgu un vairāk nekā piecdesmit viens tūkstotis Jāņu. Pavērojot statistiku, nevar nepamanīt, ka šo vārdu īpašnieku Latvijā ar katru gadu paliek mazāk. Kāpēc vecāki saviem bērniem neizvēlas šos vārdus, grūti spriest, un tas lai arī paliek pašu vecāku ziņā, bet tie, kas izvēlējušies savam mazulim vienu no latviskākajiem vārdiem kā, piemēram, Jānis un Līga Krīnbergi, par kuriem arī stāsts šajā laikraksta numurā, “Dzirkstelei” atbild īsi un skaidri – vienkārši vēlējušies, lai mūsu tautai neizzūd šis vārds. Un tas ir tik sirsnīgi!
Man patīk, kā jūniju, ziedu mēnesi, raksturo laika vērotājs Vilis Bukšs: tas ir mēnesis, kad rītausma ar rītausmu satiekas. Un mēs ik gadu to varam piedzīvot! Redzēt to savām acīm. Saules riets un ausma – tik fantastiski dabasskati! Gada gaišākais laiks, kad netrūkst gaismas un saules, par ko tik bieži dzird sūdzamies ziemā. Jā, daļai cilvēku nezin kāpēc vispār raksturīgi nepārtraukti žēloties un sūdzēties: līst – slikti, karsti – atkal slikti, ziemā – slikti, jo gribas vasaru un siltumu, pienāk vasara – arī nav labi, jo odi un knišļi neliek mieru. Nemākam vai esam aizmirsuši priecāties par sīkumiem, bet vajadzētu.
Dienesti, kā jau ierasts, katru gadu aicina līgot prātīgi un neaizmirst par drošību. Šogad gan Līgosvētki savā ziņā, var teikt, ir īsāki, jo iekrīt nedēļas nogalē. Brīvdienu ir mazāk, līdz ar to ir arī zināmas bažas, ka tie, kam pamatīgi garšo alus vai kāds cits stiprinātais dzēriens, var arī nepaspēt izgulēt reibumu, tāpēc pasargāsim sevi un tuviniekus.
