Anita Gusare Stāmerienas pamatskolā jau 28 gadus strādā par svešvalodas skolotāju un 16 gadus par direktores vietnieci izglītības jomā. Algas samazinājums un neziņa par rītdienu, kas valda skolotāju vidū, viņā ir radījusi sajūtu, ka “augšai” nerūp, kas notiek un notiks ar skolotājiem, ārstiem, policistiem, pārdevējiem, zemniekiem, proti, ar visu mūsu vienkāršo tautu.
– Kāds ir skolotājs šobrīd?
– Skolotājs visos laikos ir bijis tas, kas to gaismu tuneļa galā tomēr ir redzējis. Nevar iet klasē nomākts un drūms, ko tad bērni mācīsies no mums? Problēmu ir daudz, un laiks ir sarežģīts, bet domāju, ka liela daļa pedagogu uz visu skatās diezgan optimistiski, kaut gan piebilstu – ir grūti. Nevaram zināt, kas mūs sagaida nākošajā gadā. Esam pārāk bieži ar dažādām reformām pārbaudīti, un neziņa ir vistrakākā. Ja skolotāju nomāc ekonomiskās problēmas, tad kāda runa var būt par radošu strādāšanu?
– Skolēni tagad arī ir citādāki?
– Jā, protams, viņi ir citādāki nekā agrāk. Apkārtējā sabiedrība un ekonomiskā situācija ļoti atspoguļojas skolā. Kad es sāku strādāt skolā, visi dzīvoja apmēram vienādos apstākļos. Bija garantijas, jo visu skolēnu vecākiem bija darbs, līdz ar to arī alga. Bērniem bija nākotne. Viņi zināja, ka viņiem būs skola, kur mācīties, un pēc skolas būs darbs. Tagad tā visa nav. Un varbūt tieši tāpēc bērniem zūd motivācija mācīties, jo viņi redz, ka vecākiem pat ar izglītību nav darba.
– Kāds ir jūsu viedoklis par algas samazinājumu skolotājiem?
– Patiesībā pirms algas samazinājuma skolotāji vienu gadu izjuta, ka viņi tiešām saņēma par padarīto darbu. Pirmo reizi skolotājam maksāja par tiem darbiem, par kuriem nekad netika maksāts, piemēram, konsultācijām, individuālo darbu ar skolēniem un citiem. Skolotāji šos darbus bija darījuši visus gadus, bet par to nebija neko saņēmuši. Bet tagad notika kritiens atpakaļ. Ja valdība zināja, ka valstī ir tik grūta situācija, tad varbūt vajadzēja jau laikus tā arī pateikt, ka naudas nav, visu izskaidrot. Varbūt tad mēs to būtu sapratuši un samierinātos. Bet pēkšņi tik daudz noņemt no algas un pateikt, ka vēl noņems! It kā mēs būtu vainīgi pie šī brīža situācijas.
– Izglītības ministre Tatjana Koķe norādīja, ka skolotāju turpmāk vajadzēs mazāk nevis vairāk. Viņa iesaka skolotājiem, lai nepaliktu par bezdarbniekiem, meklēt risinājumu pašiem, piemēram, kļūt par privātskolotājiem.
– Privātskolotājs? Labi, Rīgā varbūt viņš sev atrastu skolēnus, bet kur lai laukos skolotājs sev atrod privātstundas? Ir bērni, kuri atnāk uz skolu, un nevar pat par pusdienām samaksāt. Laukos privātskolotājiem nebūs kas maksā. Varbūt pilsēta būtu tāda iespēja, bet arī Gulbenē domāju būtu tikai pāris ģimenes, kuras varētu atļauties privātskolotājus.
– Vai pensionētiem skolotājiem būtu jādod priekšroka jaunajiem?
– Ja cilvēks, kurš ir nostrādājis daudzus gadus par skolotāju, ir noguris un grib atpūsties, tad lai viņš to dara. Bet ir tādi cilvēki, kuri pensijas gados ir daudz jaunāki nekā dažs labs jaunais. Ja mums aiz skolas durvīm strīpā gaidītu jaunie skolotāji, kuri par visām varēm gribētu nākt uz skolu, tad jā, ceļš būtu jādod jaunajiem, bet tā jau nav. Mums skolā ir viens jauns puisis – skolotājs, kurš māca sportu. Visu cieņu viņam, jo viņš atnāca uz lauku skolu. Un tas ir apbrīnojami, ja kāds jaunais vēl atnāk uz skolu.
– Interneta vidē ļoti bieži izskan komentāri, ka skolotāji strādā maz, bet tomēr saņem daudz. Vai arī jums ir nācies dzirdēt negatīvus izteicienus, saistītus ar skolotāju darbu un algu?
– Negatīvais jau tagad visur ir pārsvarā. Piemēram, skatoties televīzijas raidījumos, pirmkārt, jau stāsta kur ir noticis kaut kas negatīvs. Un sabiedrība uzņem šo negatīvo informāciju. Visiem jau tagad klājas grūti. Internetā cilvēks var palikt anonīms un var rakstīt visu, ko patiesībā domā un ko ne. Varbūt tas ir vienkārši ir bijis impulss, kad tiek uzrakstīts kaut kas slikts. Tā komentētājs izgāž savas dusmas. Savā skolā neesam dzirdējuši no vecāku vai citu pagasta cilvēku puses kādus negatīvus izteikumus. Jo laukos ziņas ātri izplatās.
– Kas jūs neapmierina Latvijas izglītības sistēmā?
– It kā jau viss būtu – skolotājiem ir iespēja strādāt radoši, pašam veidot programmu, nekas no augšas netiek uzspiests, bet tomēr mācību vielas apjoms ir milzīgs un mācību priekšmetu ir tik daudz, ka, manuprāt, skolēni nav spējīgi to visu pagūt tādā līmenī, kā patreiz no viņiem prasa. Prasības ir ļoti augstas gan pret bērniem, gan pret skolotājiem. Agrākos laikos bija tā, ka vairāk vajadzēja iemācīties no galvas un atbildēt, bet tagad vērtē prasmes. Nezinu, kurš variants ir labāks, domāju – ne viens, ne otrs, labākais variants būtu vidusceļš starp šiem abiem.
– Vai, jūsuprāt, pie nopietna budžeta samazinājuma var nodrošināt kvalitatīvu izglītības procesu?
– Iespējams, kādam skolotājam arī zūd motivācija strādāt. Viņš domā, kāpēc man darīt to, ja var arī nedarīt. Mēs, piemēram, daudz strādājam ar kopētiem materiāliem, kurus ir izstrādājuši arī paši skolotāji, bet, tā kā skolas budžets ir samazināts, tas prasa līdzekļus. Skolotājam būs vēlme nopirkt kādu jaunu labu grāmatu mācību procesam, bet nevarēsim vairs to atļauties, ja nu vienīgi skolotājs to pirks pats par savu naudu.
– Kur smeļaties enerģiju ikdienas darbam?
– No bērniem. Saka, ka skolotājs nekad nevar kļūt vecs, ja viņam jāstrādā ar bērniem. Šogad man audzināšanā ir 5.klase, kurai viss ir jāskaidro un jāstāsta zināmas patiesības, un tas man neļauj novecot un pagurt. Brīvos brīžos es mīlu minēt krustvārdu un sudoku mīklas.
– Skolotāja darbs – tas ir misijas darbs?
– Noteikti. Esmu pilnīgi pārliecināta par to, ka par skolotāju katrs nevar strādāt. Var veikt to darbu kaut kā, bet tā īsti var strādāt tikai tas, kam šis darbs ir sirdslieta un kuram patīk bērni, jo citādāk nemaz nevar.
– Kāpēc jūs esat izvēlējusies strādāt šajā profesijā – skolotājs?
– Mani vecāki bija skolotāji, un tas laikam tā likumsakarīgi ir sanācis, ka arī es izvēlējos studēt par skolotāju. Tajā laikā, salīdzinot ar šodienu, daudz iespēju apgūt kādu profesiju nebija. Studēju Latvijas Universitātē, Svešvalodu fakultātē, un jau vairāk nekā 20 gadus strādāju Stāmerienas pamatskolā, kurā pati kādreiz mācījos.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Anita Gusare.
Dzimusi: 1956.gada 6.aprīlī.
Dzimšanas vieta: Gulbenes rajona Lejasciema pagasts, no divu gadu vecuma dzīvo Stāmerienā.
Strādā: Stāmerienas pamatskolā.
Vaļasprieks: krustvārdu un sudoku mīklu minēšana un mūzika.
