Jauna nedēļa un jauni notikumi! “Dzirkstele” turpina piedāvāt trīs nozīmīgākos notikumus savā skatījumā pagājušajā nedēļā.
Vai būs īstais?
Kopš 1.februāra Gulbenes novada pašvaldības policijas priekšnieka pienākumu izpildītājs ir Mārtiņš Didrihsons-Linards, to apstiprināja domes sēdē pagājušajā nedēļā. Līdzšinējais pašvaldības policijas pienākumu izpildītājs Imants Kublačovs no šī amata tikai atbrīvots, jo pusgada laikā no Iekšlietu ministrijas netika saņemts apstiprinājums tam, ka nav nekādu iebildumu pret attiecīgā amata kandidatūru. Tiesa, šāda pati kārtība būšot jāievēro atkal – pusgada laikā jāsaņem apstiprinājums no ministrijas. Kāda būs atbilde, redzēsim! Tikmēr gulbenieši, kuriem ir arī sava “pieredze”, sadarbojoties vai gluži pretēji nesadarbojoties ar nu jau jauno pienākumu izpildītāju, cītīgi vērtē portālā “dzirkstele.lv” M.Didrihsona-Linarda iepriekš paveikto.
Pretrunīgi vērtēta
Laikraksta otrdienas numurā atskatījāmies uz Gulbenes Tautas teātra jaunās izrādes “Mana gaismas pils” pirmizrādi, kas tika nodota skatītāju vērtējumam. Šajā izrādē skatītājiem bija iespējams izsekot bibliotēkas attīstībai no rakstāmmašīnas līdz portatīvajam datoram un aktieru izpildījumā skatīt, ka dzīve bibliotēkā nav vienmuļa, bet gan dinamiska un dažādiem notikumiem pilna. Skatītāju vērtējums pēc izrādes bija ļoti dažāds. Ja citi par to bija sajūsmā, bija arī daudzi tādi, kam tā nepatika. Tomēr tā esot bijusi izrāde, kurā bija ļauts paskatīties pašiem uz sevi no malas un uz cilvēku kultūras līmeni. Tiem, kas nebija uz pirmizrādi, gan jau vēl būs iespēja to redzēt un novērtēt. Kā atzina režisore Edīte Siļķēna, darbs pie izrādes vēl tiks turpināts un, iespējams, pēc kāda laika tā būs pavisam citādāka.
Kā nomalēDaukstu pagasta Krapas iedzīvotāji jūtoties pamesti, ignorēti, neuzklausīti. Seniore Aina Maltavniece “Dzirkstelei” stāstīja par dažādām problēmām, kas viņu kā Krapas iedzīvotāju uztraucot. Viņa uzsvēra, ka griboties saņemt lielāku uzmanību un arī problēmu risinājumu no vietējās varas. Var jau piekrist Krapas seniorei daudzos jautājumos, tomēr arī daudzās citās mūsu novada nomaļās (un varbūt arī pat ne tik nomaļās) vietās cilvēki jūtas kā “Sūnu ciemā” – tā izsakās viņi paši. Jautājums tikai – kas pie tā īsti vainojams?
