Rankas kapsētā ir akmens plāksne, kurā iegravēti bojā gājušo nacionālo partizānu vārdi. Starp tiem ir mani skolas biedri Pēteris un Aija Miškas. 2. augustā būs 70 gadi, kopš viņu traģiskās bojā ejas čekas akcijas rezultātā. Pateicoties Z. Turčinska grāmatai par Ziemeļvidzemes partizāniem, uzzināju patiesību par viņu traģisko nāvi. Viņu un citu nonāvēto piemiņai arī rakstu šīs rindas.
Pēteris un Aija bija mani skolas biedri, turklāt ar Pēteri bijām vienā klasē. Atceros, ka 1949. gada pavasarī viņš skolā vairs neparādījās. Tolaik skolā pastāvēja kārtība, ka katras stundas sākumā skolotājs no klases žurnāla skolēnus izsauca pēc vārdiem un atzīmēja, kas nav ieradušies. Mēs, skolēni, viena vai otra klases biedru īslaicīgai prombūtnei īpašu uzmanību nepievērsām, bet, ja tā bija ilgāka, tomēr ievērojām. Domāju, ka par to interesējās arī skolotāji. Drīz notika arī izvešanas, kad tieši no skolas sola, arī no mūsu klases paņēma vairākus skolēnus. Kopš tā laika par Aiju un Pēteri nekādu ziņu nebija. Tikai vēlāk ļaudis paklusu runāja, ka viņi slēpušies pie partizāniem un gājuši bojā. Tagad, pateicoties jau minētajam Z. Turčinska pētījumam, viņu liktenis kļuvis zināms.
Kā tad viss ir noticis? 1949. gadā Rankas pagasta partizānu pretošanās režīmam praktiski bija beigusies. Partizānu grupas bija izklīdinātas, daudzi pēc legalizācijas arestēti, citi gājuši bojā nevienlīdzīgā cīniņā. Atbalstītāji arestēti, tiesāti vai deportēti. No deportācijas izvairīties paguva tikai nedaudzi, to starpā arī mani skolas biedri, kas kopā ar ģimenēm tomēr laikus spējuši paslēpties pie partizāniem Sinoles pagastā.
Kā norāda Z. Turčinskis, Sinoles pagasta mežos 1949. gada martā atšķirībā no Rankas bijušas dažas partizānu grupas. Pēc deportācijām partizānu skaits tajās pat palielinājies, arī uz pievienojušos rancēniešu rēķina. Rancēnieši – Olga Miška, Elza Miška, nepilngadīgie – Aija Miška, Pēteris Miška, Maija Miška (pēdējo no bojā ejas paglābusi vecāmāte, dažas dienas pirms uzbrukuma paņemot pie sevis) un P. Kamarūts – pievienojušies grupai, kurā bijuši Helmūts Eiklons, Ludorfs Eiklons, Arvīds Baķis, Laima Baķe, Aina Eiklone, J. Baķis (slims, pārvietoties nespējīgs). Nedaudz vēlāk – aprīļa beigās vai maija sākumā, uzņemts arī legalizējies partizāns Jānis Sebris no Sinoles pagasta “Dūņupurva” mājām.
Grupas sastāvā ir četri ieročus nest spējīgi partizāni, neskaitot Jāni Sebri, kurš tolaik, domājams, jau kalpojis čekai. Pārējie grupas dalībnieki nav nekādi karotāji – viens slims un pārvietoties nespējīgs vīrietis, četras sievietes un divi nepilngadīgie. Šādā sastāvā grupa nav bijusi kaujas spējīga un aktīvas militāras akcijas nav veikusi. Tā kā atbalstītāji ir deportēti, lai iegūtu iztikas līdzekļus un drēbes izdzīvošanas nodrošināšanai, partizāni maijā aplaupījuši Variņu veikalu. Piena vedējiem periodiski konfiscējuši sviestu un krējumu, veikuši arī dažas politiskas akcijas. Maijā un jūnijā Rankas pagasta “Jāneļos” deportētā P. Brieža mājā iekaustījuši komjaunieti un deputāti R. Čakari un Sinoles pagastā – komjaunieti K. Rodi.
Čekai par grupas atrašanās vietu, sastāvu, aktivitātēm un kaujas spējām ir bijusi pilna informācija. To piegādājis grupā uzņemtais partizāns Jānis Sebris no ‘’Dūņupurvu’’ mājām, kurš savervēts čekā. 1949. gada 1. augustā tieši pirms traģēdijas konstatēts J. Sebra un čekistu kontakts viņa tēva mājās “Dūņupurvos”.
Pēdējā grupas nometne atradusies Sinoles meža 87. kvartālā netālu no “Rugāju”’ mājām Vāciešu purvā. Partizāni mitinājušies divās vācu armijas teltīs. 1949. gadā naktī no 1. uz 2. augustu čekisti rītausmā nometni ielenkuši un notikusi partizānu un civilpersonu, to skaitā pusaudžu, apšaušana. Izdzīvojis tikai ievainotais Pēteris Kamarūts.
Bez apsardzes bezrūpīgā miegā pārsteigtā grupa pretestību izrādīt nav spējusi, jo Sebris ir veicis nodevību un diversiju. Uzrādījis čekistiem nometni un uzbrukuma priekšvakarā, uzdodamies par lielu ieroču speciālistu un pārbaudīdams grupas ieročus, ievietojis aptverēs nesprāgstošas patronas, kā rezultātā izšaut no ieroča bez pārlādēšanas nav bijis iespējams. Dienu pirms uzbrukuma pats no nometnes aizgājis it kā pārtikas sagādei.
Grupas iznīcināšanas operāciju vadījuši: Alūksnes apriņķa MGB 2. daļas priekšnieks v. leitnants Galkins un leitnants Ivanovs. Tiešie izpildītāji MGB 5. divīzijas 24. pulka 2. bataljona izlases vienības 55 rīkļurāvēji kapteiņa Kozlovska vadībā.
Kā lai vērtē uzbrucēju rīcību? Vai tā bija kaujas operācija, vai brutāla slepkavošana – kriminālnoziegums pret civiliedzīvotājiem? Tā kā čekai par grupu un tās kaujas spējām, operācijām un sastāvu bija pilnīga informācija no iefiltrētā ziņotāja J.Sebra, vai bija jārīkojas tik brutāli. Rūdītajiem izlases vienības čekistiem bija iespējams pārsteigt un sagūstīt teltīs bez apsardzes ar nederīgiem ieročiem gulošos partizānus un iztikt bez slepkavošanas. Bet domājams, ka tolaik bija dots norādījums – gūstekņus neņemt, jo tajā laikā arī citās līdzīgās operācijās notika tieša partizānu iznīcināšana gan šaujot, gan indējot.
Kas bija nodevējs J. Sebris un kādi motīvi viņu vadīja? Droši vien tas pats – savas un savu tuvinieku dzīvības saglabāšanas instinkts. Z. Turčinskis īsumā izklāsta nodevēja biogrāfiju. J.Sebris 1944. gada vasarā dezertējis no iesaukšanas leģionā, kopā ar citiem dezertieriem sinoliešiem noķerts un nosūtīts uz Salaspili. Augustā no nometnes izbēdzis un slapstījies Sinolē. Frontei pārejot, lai izvairītos šoreiz jau no iesaukšanas Sarkanajā armijā, pārgājis partizānos. Piedalījies dažās partizānu akcijās 1945. gadā. Nav zināms tieši kad, bet noteikti līdz 1949. gadam J. Sebris ir legalizējies. Domājams, ka tad arī savervēts par čekas aģentu, tāpēc ne pats, ne tēvs nav deportēti, kas parasti notika ar legalizētajiem partizāniem. Pēc deportācijām 1949.gada aprīļa beigās vai maija sākumā kā bijušais partizāns laipni uzņemts Eiklonu grupā. Domājams, ka grupā viņš iesūtīts jau ar noteiktu uzdevumu – padarīt grupu pretoties nespējīgu. Kā norāda Z. Turčinskis, starp lielākajiem čekas aģentiem Ziemeļvidzemē J. Sebris ir pats rezultatīvākais. Viņa darbības rezultātā nogalināti 9, sagūstīts viens partizāns un represēti 19 atbalstītāji.
J.Sebra kā nodevēja turpmākais liktenis nav zināms? Bet ļoti iespējams, ka pēc čekistu tā laika prakses viņu tomēr sodīja par akcijām, kurās viņš piedalījies, pirms kļuvis par aģentu. Nodevēji jau nepatīk nevienam, arī čekistiem. Ievainotais partizāns Pēteris Kamarūts ticis tiesāts, atgriezies Latvijā, mūža nogalē pastāstījis arī atmiņas.
Avots: personīgās atmiņas par Rankas skolu un Z. Turčinska pētījums “Ziemeļvidzemes Mežabrāļi 1944.-1953. gads”
