Sadams Huseins vairākas reizes ir apliecinājis savu agresīvo politiku. Irāka uzbruka Irānai 1980. gadā, un karš ilga līdz 1988. gadam.
Sadams Huseins vairākas reizes ir apliecinājis savu agresīvo politiku.
Irāka uzbruka Irānai 1980. gadā, un karš ilga līdz 1988. gadam. Otro reizi Huseins 1990.gadā iebruka Kuveitā, kā iemeslu minot tās vēsturisko piederību Irākai, kā arī Kuveitas nodomu veidot naftas cenu pazemināšanas politiku, lai grautu Irākas ekonomiku. Vēl joprojām Irākā atrodas 605 Kuveitas karagūstekņi, arī sievietes un bērni. Pēc uzbrukuma Kuveitai Sadams Huseins atteicās brīvprātīgi atstāt Kuveitu. Atbilstoši Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Drošības padomes (DP) lēmumam Irākas karaspēks tika padzīts ar militāra spēka palīdzību.
Sadama Huseina rīcībā esošie masu iznīcināšanas ieroči ir nopietni draudi.
Pēc Kuveitas atbrīvošanas atklāts, ka Irākas rīcībā ir aizliegti bioloģiskie un ķīmiskie ieroči, kā arī tā ir uzsākusi kodolieroču programmas īstenošanu. Huseins ir pierādījis, ka ir spējīgs pielietot ķīmiskos un bioloģiskos ieročus, nerēķinoties ar sekām. Masveida genocīds pret kurdu iedzīvotājiem un indivīdu spīdzināšana ir bijusi Irākas režīma ikdiena.
1980.gadā Sadams Huseins vērsās pret vairākiem kurdu apdzīvotiem ciematiem, uzbrūkot tiem ar bioloģiskajiem ieročiem. Rezultātā dažu minūšu laikā iznīcināti vairāki tūkstoši iedzīvotāju. 1983.gadā arestēti un nošauti vairāk nekā 8000 kurdu vīriešu, kas vecāki par 13 gadiem. 1985.gadā apcietināti un vēlāk bez vēsts pazuduši apmēram 300 kurdu bērnu. Pēc “Amnesty International” datiem vairāk nekā 100 000 kurdu nogalināti 1987. un 1988.gadā. Ar Irākas Revolucionārās Padomes lēmumu ir pieņemts likums par necilvēcīgu sodu pielietošanu par dažādiem noziegumiem – dažādu ķermeņu daļu amputācijas, iededzināšana, ausu, mēles vai deguna nogriešana.
Divpadsmit gadus nav izdevies panākt Irākas atbruņošanos.
Kopš 1991.gada ANO ieroču inspektori ir nesekmīgi mēģinājuši atbruņot Irāku. Šajā laikā ANO DP ir pieņēmusi 16 rezolūcijas, kas ir uzlikušas par pienākumu Irākai, sadarbojoties ar ieroču inspektoriem, atbruņoties. Diemžēl Irāka nav vēlējusies pildīt starptautiskos nosacījumus un dažādos veidos ir mēģinājusi slēpt liecības par masu iznīcināšanas ieročiem.
Irāka ir krāpusies, melojusi un iemācījusies manipulēt ar starptautisko sabiedrības viedokli.
Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Irāka ir sapratusi, ka tā visveiksmīgāk var slēpt masu iznīcināšanas ieročus un mazināt militāro spiedienu, manipulējot ar starptautisko sabiedrības viedokli, izmantojot savā labā pretkara jūtas, īpaši Eiropas valstu iedzīvotāju vidū. Kopš paša sākuma Irākas režīms ir sapratis, ka piekāpšanās izšķirošajos brīžos rada mānīgu priekšstatu par problēmas atrisinājumu. Tādēļ Irāka līdz pat šodienai izmanto šādu politiku.
Vēl līdz šim Irāka nav spējusi dokumentāli izskaidrot, kur palikušas iztrūkstošās ķīmiskās un bioloģiskās vielas, kā arī masu iznīcināšanas ieroči.
Irāka līdz šim nav spējusi paskaidrot un dokumentāli apliecināt, kur palikuši 26 000 litru Sibīrijas mēra baktēriju, 38 000 litru botulīna un 1,5 tonnas VX nervus paraizējošās vielas. Lai gan Irākas valdība noliedz, tomēr ir liecības, ka Irāka ir ražojusi ieročus, pielietojot VX nervus paralizējošo vielu. Irāka nav sniegusi pārbaudāmu atbildi uz jautājumu, kur ir palikušas 6500 ķīmiskās bumbas, kas bija Irākas rīcībā pēc kara ar Irānu.
Tikai starptautiska spiediena un potenciālu militāru draudu politika līdz šim ir spiedusi Irāku piekāpties un atklāt tās rīcībā esošos ieročus.
Jau deviņdesmitajos gados (1993., 1996., 1997.gadā) ANO DP trīs reizes ir draudējusi Irākai ar militāra spēka lietošanu un tā ir bijusi vienīgā iespēja, kā panākt Irākas sadarbošanos. Arī 2002.gadā pieņemtajā rezolūcijā noteikto prasību daļēja izpilde ir notikusi reālu militāro draudu ietekmē.
