Rīt Gulbenes vecajos kapos būs tradicionālais svecīšu vakars. Atmiņas sildīs arī gulbenieti Jūliju Burkeviču (1877. 22.04. – 1977.10.10.), kuru pazīstam arī kā leģendāro Maksi, sauktu par čigānu baronu. Viņam Gulbenes vēsturē ir īpaša nozīme un vieta.
Komunikācijas meistars Maksis
“Te uz vietas viņu sauca par čigānu baronu. Iespējams, ka viņam tautiešu lokā arī piederēja galavārds. Varbūt mēs paši viņu bijām iesaukuši par čigānu baronu? Viņš bija kolorīts, vienmēr visus bildināja. Zirga pajūgā garām braucot, vienmēr pacēla roku sveicienā. Viņš bija komunikabls cilvēks. Viņam gulbenieši nepierakstīja nekā netīra,” atzīst Silvija Platkāje, kura Makša dzīves laikā bija laikraksta “Dzirkstele” galvenā redaktore. Atvaļinātais Padomju Armijas virsnieks, tagad Gulbenes pensionārs Jurijs Sokolovs, kurš personīgi pazina Maksi, domā, ka viņš ne tikai tika dēvēts par čigānu baronu, bet arī patiesi tāds bija. “Ja romiem bija kādas problēmas, gāja skaidroties pie Makša.”
J.Sokolovs atceras viņa teiktos vārdus: “Čigāni nezog, čigāni pērk!” Gulbenes seniore, bijusī pilsētas aptiekas darbiniece Ruta Lase atminas, ka Maksis, ienākot veikalā, mēdzis izsaukties: “Turiet ciet makus! Čigāns ienāca!” Tā Maksis tik meistarīgi prata izjokot stereotipus priekšstatus par romu tautu.
Skaidrīte Bukše, kura strādā laikrakstā “Dzirkstele”, atceras, kā bērnībā bijusi Makša šķelmīgi uzlūkota. Ūsās viņš nosmaidījis: “Kāda smuka meitene! Neklausīsi mammu, es tevi nozagšu!” Itin nemaz neesot bijis bail. Uz Austru Brūveri, kura šobrīd strādā Gulbenes bibliotēkā, Maksis viņas melnās matu krāsas dēļ reiz sacījis: “Tu tak’ esi čigāniete!” Tā viņš jauca robežas starp tautībām, likdams manīt, ka galvenais ir būt labsirdīgam. “Dzirksteles” darbiniece Antra Poiša atminas, ka Maksis mēdzis nākt ciemos pie kaimiņiem Līkajā un Raiņa ielā. Andelējies, mainījies ar lauksaimniecības produkciju, piemēram, aitām. “Visi viņu uztvēra pozitīvi kā cilvēku ar humoru,” saka A.Poiša. R.Lase piebilst: “Maksis nekad nediedelēja.” Taču par pacienāšanu čigānu barons vienmēr priecājies. To stāsta viņa bijusī kaimiņiene, Gulbenes seniore Biruta Tarase.
Arī “Dzirksteles” fotogrāfs Gatis Bogdanovs bērnībā ir saticis Maksi. Kopā ar citiem puikām viņš uz velosipēda aizjoņojis cieši garām vecajam čigānu baronam, kurš par tādu joku gaisā pakratījis spieķi un nopukojies: “M***i puiki!”(cenzēts – red.).
Maksis mutvārdu folklorā
Gulbenes novada domes deputāts Guntis Blūms zina stāstīt anekdotiskus gadījumus no Gulbenes čigānu barona dzīves, kas jau kļuvuši par folkloru. Maksis padomju gados Gulbenē ieiet gaļas veikalā, kur tā tika karināta uz āķiem, bet tie bijuši pliki. Maksis saka: “Šitais laikam ir makšķernieku veikals.”
Interesanti, ka vienu un to pašu gadījumu no Makša dzīves tautā stāsta dažādi. G.Blūms zina sacīt, ka čigānu baronu sagūstījuši un cauri pilsētai veduši vācieši Otrā pasaules kara laikā. Pa ceļam satiktie paziņas jautājuši, kas noticis, kurp viņš ejot. Maksis atbildējis: “Eju medībās. Redziet, ieročnesēji man iet no muguras, vai tad jūs viņus nepazīstat?!” B.Tarase šo pašu gadījumu ar Maksi stāsta par padomju laikiem, sak, miliči esot veduši Maksi.
“Viņš mēdza ienākt veikalā vai kādā citā sabiedriskā vietā un tūlīt pat pievērsa sev uzmanību. Piemēram, skaļi izsaucās: “Elle vaļā!” Tas bija viņa iemīļots vārdu salikums. Atceros, reiz viņš kapusvētkos gāja garām mikrofonam, pie kura dziedāja veterānu koris, un pēkšņi skaļi pa visu kapsētu skanēja Makša balss: “Elle vaļā!” Visiem gribējās smaidīt,” stāsta A.Brūvere. Savukārt R.Lase zina, ka Maksis pratis lasīt laika zīmes. Bet pašu pirmo reizi savā mūžā R.Lase atceras Maksi redzējusi, kad viņai bija vēl tikai seši gadi. Tāpēc viņa labi zina, ka šis cilvēks Gulbenes pusē dzīvojis jau Ulmaņlaikos. Tolaik bijis tāds gadījums. Maksis tirgū (kas savulaik Gulbenē atradās vietā, kur tagad ir skaistā strūklaka) sadzirdēja, kā sievas cita caur citu andelēja zivis. Viena sauca klientus un otra arī kliedza: “Te ar’ var dabūt!” Uz to Maksis divdomīgi esot teicis: “Ja tu visiem dod, tad dod man ar’!” Tirgus apmeklētāji vēl ilgi par šo situāciju dikti smējušies.
Kāds viņš bija?
“Redzu viņu burtiski acu priekšā,” mudināta atcerēties, kāds izskatījās Maksis, saka R.Lase. S.Bukše atceras, ka čigānbaronam bijis īpatnējs runas veids, viņš vārdus izrunājis, apraujot galotnes. Labi runāja gan latviski, gan krieviski. Daļa gulbeniešu Maksi atceras kā ražena auguma vīru. Citi saka, ka viņš bijis vidēja auguma, taču būdīgs. Daudzi piemin viņa bārdu. Bērnu acīm skatoties, ne vienam vien licies, ka bārda bija liela un gara. Daudzi saka, ka rokā viņam redzējuši tādu kā bozi, citi saka – štociņu, vēl citi – pātagu. R.Lase atceras: “Viņš mēdza uz ielas atstāt savu zirga pajūgu, lai pats ieietu veikalā. Bet, kad viņš ar ratiem brauca, vienmēr kājas bija pāri pārkāris.”
Daudzi atceras, ka Maksim bijis mugurā garš mētelis, kājās ādas zābaki līdz ceļgaliem. Kāds saka, ka viņam bijusi arī gara jostas ķēde. Somas viņam līdzi nekad nebija, taču vienmēr galvā bijusi cepure. Cepure Maksim dota līdzi arī zārkā blakus uz spilvena. Ar piebildi: “Lai tad, kad būs jāceļas augšā, viņš uzreiz pa rokai varētu tvert pēc savas galvassegas.” Šie vārdi liecina par to, ka Maksis bija ticīgs cilvēks. R.Lase to labi zina. Viņa atceras, kā kopā ar saviem piederīgajiem un citiem iedzīvotājiem, starp kuriem bija arī Maksis, Otrā pasaules kara laikā bēgļu gaitās slēpusies mežā. Naktī nonākuši Lejasciemā, tvērušies šķūnī, jo visapkārt bija liesmas. Cilvēkus mācis izmisums, bet Maksis viņus aprājis, teikdams: “Ko jūs bļaustāties! Tagad ir tādi laiki, ka tikai Dievs mums var palīdzēt. Lūgsim visi Dievu!” Visi paklausījuši.
Makša mājas Gulbenē
Vietā, kur agrāk Gulbenē stāvēja Makša māja, tagad aug bērzi un zaļo puķu dobe. Šo zaļo zonu trīsstūra formā tautā iesaukuši par Makša laukumu. Vecie gulbenieši atceras, ka Makša māja bija maza, melna un ar garumgaru skursteni. Māja bijusi ugunsnedroša, ugunsdzēsēji likuši taisīt garāku skursteni, bet Maksis esot atspēlējies, nolaizdams zemāk mājas jumtu. Vai tā bija patiesībā, to neviens nezina. “Nolaida gan viņš mājai jumtu zemāk!” saka B.Tarase, kura Maksi atceras kā lielu jokpēteri. Padomju gados viņš mēdzis ar kaimiņieni politiski pajokot, sacīdams: “Ak, Birutas kundze, kādi agrāk bija traki laiki! Smērējām sviestmaizes un bija viens sviests! Tagad vismaz maizīti var redzēt!” Reiz bijis gadījums, kad kāds gulbenietis savu pazudušo zirgu atradis Makša pagalmā, uz ko čigānu barons bildis: “Es viņu neesmu zadzis! Ja nu zirgs pats man līdzi ar visu ķēdi nācis. Es taču esmu labs cilvēks, un viņi (zirgi – red.) mani pazīst!” Maksim savi zirgi bijuši. B.Tarase atceras, ka kaimiņa dotie zirgu mēsli palīdzējuši dārzā iegūt brangu sīpolu ražu.
R.Lase zina stāstīt, ka Maksis bijis kārtīgs ģimenes cilvēks. Čigānu baronam pašam bijis tikai viens dēls, kuram toties – desmit atvašu. Tas nozīmē, ka viņa dzimta turpinās. Tiesa, vairums Makša pēcteču tagad dzīvo ārzemēs.
Kā no viņa atvadījās?
Atšķiras gulbeniešu atmiņas par bēru gājienu. Vieni saka, ka tas virzījies pa Brīvības ielu. “Milicija bija aizliegusi doties pa Rīgas ielu, bet viņi tomēr gāja! Kamēr miliči atjēdzās, gājiens jau bija projām,” atceras B.Tarase. Bēres bijušas daudz lepnākas, nekā tālaika partijas un padomju darbiniekiem mēdza būt. S.Bukše stāsta: “Maksi pēdējā gaitā pavadīja čigānietes, kuras bija ģērbušās skaistās, garās samta kleitās. Uz kapiem ar mašīnām neviens nebrauca, gāja kājām.” R.Lase redzējusi, ka Maksis uz kapiem vests divu melnu, apklātu zirgu pajūgā. Divi vīri kājām gājuši, turot zirgus aiz sakām. Bēru gājiens bijis tik garš, ka Maksis jau kapličā, bet pēdējie bērinieki vēl tālu aiz vietas, kur tagad ir “Kantes krogs”. “Tur bija neredzēti lielas romu tautības cilvēku masas. Nebija iespējams tām cauri tikt līdz kapličai un iekļūt tajā,” atceras R.Lase un piemin, ka uz bērēm bija atnākuši daudzi ziņkārīgie. Bērinieki laipni arī viņus aicinājuši: “Nāciet, atvadieties no Maksīša!” Izvadījis Maksi luterāņu mācītājs, šķiet, Oto Baltiņš. Maksim bijis īsta ozolkoka zārks. G.Bogdanovs atceras, ka bēru mielasts noticis Vecgulbenes muižā, manēžas ēkā, kur tolaik atradās Gulbenes sporta skola. “Tur bija cilvēku jūra. Tā bija balle. Skaļi skanēja mūzika,” viņš saka. J.Sokolovs pats ir bijis starp bēru viesiem. “Romu tautā bēres ir priecīgs notikums. Cilvēkam ir beigusies mokpilnā zemes dzīve un turpmāk sekos pestīšana,” viņš stāsta. B.Tarase piebilst, ka Makša bēres esot svinētas trīs dienas.
