Valdība iesniegusi nākamā gada valsts budžeta projektu vērtēšanai Saeimā
Andis Caunītis, Gulbenes novada domes priekšsēdētāja vietnieks, deputāts
Lai es varētu korekti un nopietni analizēt, kritizēt vai raksturot nākamā gada budžetu, man būtu ja ne sīkumos, tad kopumā jāredz un jāiepazīst šis budžets. Protams, mēs saprotam prioritātes, par ko tiek runāts, ka tā ir valsts aizsardzība, tās ir atsevišķas jomas, kurām tiks vairāk atvēlēts budžeta finansējums. Saprotam arī to, ka budžetā ir jānotur deficīts ne vairāk kā 1 procents. Mūsu lielākā problēma ir tā, ka vēlmes ir lielākas par iespējām. Es nevaru teikt, ka nākamā gada budžets ir slikts, protams, nevaru arī pateikt, ka tas ir pats labākais vai ideālākais. Domāju, ka tas ir atbilstošs šim brīdim un šai situācijai. Ir runāts arī ar pašvaldībām. Pašvaldību savienība piekrita akceptēt šo budžeta variantu, tas skar arī pašvaldību ieņēmumus. Es gribētu teikt, ka galvenais ir ar šo budžetu strādāt un to pilnībā realizēt un īstenot, nevis nolikt plauktiņā un darboties, kā nu sanāk. Es saprotu gan veselības aprūpes jomas, gan izglītības jomā strādājošo prasības un arī vēl daudzas citas nozares, taču ir jāņem vērā ieņēmumu prognoze un tas, ka to vairāk paredzēt nevar. Mēs joprojām dzīvojam ar budžeta deficītu. Lai mēs runātu par parāda atdošanu, mums kaut kādā brīdī būtu jādomā par nulles budžetu vai pieaugumu. Ja visu laiku būsim deficītā, mēs netiksim ārā no sava parāda. Domāju, ka pārāk daudz atļaujamies vainot un kritizēt valdību, bet arī mums katram – gan iedzīvotājiem, gan pašvaldībai, gan iestāžu vadītājiem – ir savas mazās lietas, ar kurām jātiek galā. Manuprāt, Saeima šo budžetu pieņems, turklāt pieņems ļoti ātri. Tuvojas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē, un ir jāatrisina vēl daudzi svarīgi jautājumi. Nav jēgas tērēt laiku un strīdēties par dažādām niansēm. Protams, to var darīt, bet rezultātā, nepieņemot šo budžetu, negatīvās sekas būs daudz lielākas. Ir jāiet uz priekšu, un es domāju, ka to saprot lielākā daļa Saeimā ievēlēto deputātu.
Vilis Kļaviņš, Stāmerienas pagasta zemnieks
Budžeta pieņemšanas jautājumos ļoti smalki neesmu iedziļinājies, vien tik, cik tiek dzirdēts televīzijā un lasīts presē. Man ir tāda sajūta, ka tāpat nekas skaidri līdz galam netiek pateikts. Ja runājam par prioritātēm, manuprāt, tā noteikti būtu izglītības sistēma, ko beidzot vajadzētu sakārtot un pedagogiem palielināt algas, jo mūsu izglītotie bērni tomēr ir mūsu nākotne, pagaidām nevar redzēt, ka mūsu nākotne rādītos labāka – mēs vai nu stāvam uz vietas, vai arī lēnām grimstam. Noteikti papildu finansējums būtu nepieciešams medicīnai. Ir vajadzīgi arī papildu līdzekļi valsts aizsardzībai, jo kaimiņš ir nemierīgs un arī tepat pie mums pietiek negatīvi tendētu cilvēku, viss kas ir iespējams. Nauda ir vajadzīga visur, bet šīs jomas, manuprāt, būtu prioritārās. Budžetu jau pieņems, bet pēc tam atkal sāksies grozījumi, jo līdzekļi ir vajadzīgi it visur, turklāt rodas arī dažādi neplānoti izdevumi, bet līdzekļu ir tik, cik ir, un vairāk nekļūs, iespējams, būs vēl mazāk. Cilvēki taču arvien brauc prom no Latvijas. Cik daudz cilvēku bija pirms pāris gadiem, tie visi pelnīja šeit un maksāja nodokļus, un kas tagad ir palicis? Mums, palikušajiem, visas saistības ir arī jāvelk.
Astrīda Vilciņa, Staru kultūras nama vadītāja
Manuprāt, nav tādas nozares, kurai nevajadzētu līdzekļus. Katram ir savas vajadzības. Cits jautājums – cik nopietni, lemjot par nākamā gada budžetu, viss ir izvērtēts, lai tā nauda atkal neaizplūst tur, kur nevajag. Mūsu valstī katastrofālā stāvoklī ir veselības sistēma. Budžeta portfelī to naudu var “likt” daudz vai maz šai nozarei, bet jautājums, cik lietderīgi tā tiek izmantota. Otra svarīgā nozare ir izglītība un sasāpējušais pedagogu atalgojuma jautājums. Un atkal ir jābūt skaidrai vīzijai, kam konkrēti tiks dots, lai atkal neiznāk tā – kam ir, tam tiks dots vēl un kam nav, tam nebūs nekā. Sociālā joma ir ļoti sāpīgs jautājums, jo mūsu dzīves līmenis tikai runāšanas līmenī ir augsts, bet patiesībā tas kļūst arvien zemāks. Un arī šeit, liekot budžeta portfelī līdzekļus sociālajai jomai, būtu jādomā, lai cilvēki varētu vairāk nopelnīt, nevis pastiept roku. Spriežot par budžetu, nevis katram būtu jārauj uz savu pusi daudzos tūkstošus, bet vispirms jāsaprot, kur to naudu likt un kā izmantot, un to var tiešām izmantot lietderīgāk. Mēs, tie, kam ir mazie budžetiņi, mācāmies skaitīt savas kapeiciņas un protam iztikt. Lai tie, kas ir augšā, iemācās salikt miljonus pareizi un tieši tur, kur tie ir vajadzīgi.
