Ir labs teiciens – kaimiņus un radus neizvēlas! Patiesi! Kaimiņi ir dažādi – gan atsaucīgi un draudzīgi, kuri prombūtnes laikā būs ar mieru parūpēties par mājdzīvnieku, gan arī ķildīgi, neapmierināti, īgni, kas pār lūpām knapi spēj izdvest frāzi “labrīt!”. Un vēl vairāk! Nereti starp kaimiņiem izveidojas saspringtas attiecības. Būtībā, dzīvojot vienā mājā, cilvēki cits no cita savā ziņā ir atkarīgi gluži kā ģimenes locekļi, jo var dzirdēt, kad viņi dodas uz darbu un pārrodas no tā, cik kaislīga vai tieši pretēji ir viņu mīlas dzīve, to, cik jaudīga ir jaunā skaņu aparatūra, kādi viņi ir ballīšu karaļi un tā tālāk. Ja mājas sienas ir īpaši plānas, tad šādos gadījumos klusums ir zelta vērts. Īpaši dramatiski ir gadījumi, ja daudzdzīvokļu mājā dzīvo neprognozējami cilvēki. Pirms pāris dienām Rīgā vīrieša rokās uzsprāga paštaisīts spridzeklis. Apreibinošu vielu lietošanas laikā starp dzīvokļa saimnieci un viņas viesiem izcēlās strīds. Sieviete draudējusi viesiem ar mājas apstākļos izgatavotu granātu, bet vīrietis neveiksmīgi viņu centies atbruņot. Savulaik, mācoties Rīgā, dzīvoju mājā, kurā mitinājās arī kāda sieviete, kura pie dzīvokļa ārdurvīm parasti atstāja apavus un citas lietas, kas apkārtējos radīja izbrīnu. Kāpņu telpa parasti nelāgi oda, viņa neapmaksāja rēķinus un atslēgtās apkures pēc krāsnī dedzināja visu, kas pagadās. Pie sevis nodomāju, ka tas labi nebeigsies, un tik tiešām! Vienu reizi pie mājas patrulēja ugunsdzēsēji un ātrā palīdzība, pirmā stāva dzīvokļa durvis tika izgāztas un uz durvīm bija deguma pēdas. Tas apliecināja, ka šādu cilvēku dēļ nevaram justies droši mājā, jo apdraudēta ir mūsu dzīvība!
