Daļu mūsu sabiedrības nodarbina jautājums par iespējamo Herberta Cukura pārapbedīšanu Rīgas Brāļu kapos. Kopš agras bērnības man šis uzvārds bijis pazīstams, jo kā nekā runa bija par leģendāru personību. Bet šīs rindiņas nolēmu rakstīt kādā citā nolūkā, proti, lai vismaz drukātā veidā paliek tas, ko man izdevies saglabāt savās atmiņās. Manuprāt, līdz šim neviens īsti nav pat mēģinājis izprast, no kurienes savulaik radās nepamatoto apsūdzību smagums. Un man jāteic, ka tepat Latvijā vien radās.
Vācu okupācijas gados biju jaunāko klašu skolas puika. Tajos gados daudz nācās dzirdēt par tā saukto Arāja bandu, jo šajā odiozajā policistu komandā piedalījās arī vairāki mūsu pagasta vīri. Par vienu no viņiem man zināms, ka šis daudzu cilvēku nāvē vainojamais policists pēc kara sadarbojās ar VDK, dzīvoja Kurzemē un regulāri stučīja. Viņa dēls studēja medicīnu, apprecēja slavenu sportisti, bet drīz izdarīja pašnāvību. Vēl viens no Arāja policistiem slēpa savu identitāti, klusi un mierīgi strādāja par grāmatvedi kādā sanatorijā. Pagastā vairāk runāja par kādu citu izbijušo policistu, kuram kara gados itin labi patika lepoties ar saviem varoņdarbiem, arī viņš kādā citā Latvijas novadā strādāja par slavena kolhoza brigadieri. Šo vīru sakarā manu tēvu nopratināja Stūra mājā, bet tēvs aizbildinājies, ka esam pagastā ienācēji, tāpēc vietējos ļaudis nav nācies tuvāk iepazīt.
Par Arāja policistu zvērībām Baltkrievijā Sloņimas vecie ļaudis ar šausmām runāja vēl divdesmit gadus pēc kara. Esmu pats par to pārliecinājies. Vai šajās partizānu atbalstītāju soda akcijās piedalījās arī Herberts Cukurs, nav nekas dzirdēts, visticamāk, kaut kur tuvumā viņš bija kopā ar savā pārziņā esošo tehniku. Bet galvenās apsūdzības uzturētājus taču interesēja tikai viens jautājums – kā pierādīt kārtējā cilvēka lomu ebreju apšaušanā. Jo šis bija un ir vēl tagad jautājums ar lielu starptautisku rezonansi. Un VDK, vismaz Staļina laikos, bija organizācija, kuras darbinieki maz rūpējās par izvirzīto apsūdzību juridisko pierādāmību.
Kopš vien sevi atceros, mani interesējusi starptautiskā politika. Kad izveidojās Zinību biedrība, es drīz vien kļuvu par šīs organizācijas lektoru. Rajonā biju kļuvis par aktīvāko un pieprasītāko “starptautiķi”, dažu gadu nolasīju pat 83 publiskas lekcijas, turklāt visas bez maksas. Divas reizes gadā aktīvākajiem lektoriem bija iespēja piedalīties vairākdienu semināros, kur mūs nereti izglītoja Hruščova padomnieki un citi augsta līmeņa ierēdņi no Maskavas, un tur mēs parasti uzzinājām faktus, par kuriem avīzēs nerakstīja. Bija arī vietējo lektoru uzstāšanās.
Nezinu, kāpēc, bet es nokļuvu nelielā lektoru grupiņā, kuru sapulcināja toreizējā Virsnieku nama mazajā zālītē. Bez manis tur bija vēl daži desmiti lektoru, pārsvarā krievvalodīgie. Tā kā tajā seminārā bija aicināti arī klausītāji no Lietuvas un Igaunijas, tad šāds dalījums likās dabisks. Bet mums savu pusslepeno lekciju lasīja pats VDK toreizējais priekšnieks Jānis Vēvers. Tas bija vēl Hruščova valdīšanas gados, bet, liekas, jau pēc Herberta Cukura noslepkavošanas. Vēvers stipri lepojās ar Latvijas čekistu varoņdarbiem, arī ārzemju spiegu ķeršanā. Protams, viņš to gan neminēja, ka spiegu atmaskošanā izlīdzējis angļu dubultaģents Ābels. Prātā palicis apgalvojums, ka ienaidnieki no lidmašīnām naktīs spiegus metot Kurzemē, jo piloti mīlot orientēties pēc vienīgā ezera ar salām.
Gandrīz pusi uzstāšanās Vēvers veltīja Herberta Cukura tēmai. Par kaut kādiem pierādījumiem gan nerunāja, jo mums, padomju ļaudīm, tāpat bija skaidrs, ka tas maita Cukurs no Arāja bandas ir bijis asiņains žīdu šāvējs.
Stāstījums bija par to, kā viņi, Latvijas čekisti, sagatavojuši veselu paketi ar dokumentiem, kuros pierādīti Cukura noziegumi. Esot lūguši Maskavai, lai tagad pieprasa no Brazīlijas Herberta Cukura izdošanu, lai tad viņu tiesātu pēc padomju taisnajiem likumiem. Bet tas bija laiks, kad Hruščovs centās sadraudzēties ar itin visiem pussociālistiskiem režīmiem, lai šādā ceļā visu pasauli padarītu sociālistisku vismaz pēc Kubas parauga. Un šajā situācijā Maskava Vēveram atbildējusi: “Mēs jūsu Cukursa dēļ neiesim maitāt labās attiecības ar prezidentu Žoao Gulartu.” Šo teikumu varu atkārtot arī krieviski, jo atceros to pilnīgi precīzi. Pēc tam gadījies, ka Rīgā viesojušies Brazīlijas žurnālisti, tāpēc čeka sagatavojusi vairākas kopijas un Cukuram adresētās apsūdzības neuzkrītoši izdalījusi ciemiņiem. Lielās Brazīlijas avīzes šo informāciju ignorējušas, bet kāda provinces avīzīte tomēr kaut ko nodrukājusi. Vismaz Vēvers bija pārliecināts, ka tādā veidā viņa vadītie čekisti palīdzējuši izpildīt “taisnu tiesu” holokausta noziegumos apsūdzētajam Cukuram.
Ja mūsu vēsturniekus patiešām tas interesē, domāju, kaut kur arhīvos vai vecčekistu atmiņās varētu atrast maniem vārdiem apliecinājumus. Par savu atmiņu galvoju.
