Ir tāda vieta zem saules – „Pakalnieši”. „Lejas Pakalnieši”, „Kalna Pakalnieši”, „Gala Pakalnieši” un „Vidus Pakalnieši”.
Ir tāda vieta zem saules – “Pakalnieši”. “Lejas Pakalnieši”, “Kalna Pakalnieši”, “Gala Pakalnieši” un “Vidus Pakalnieši”.
Pirms daudziem gadiem aizgājuši mūžībā senie saimnieki, kas līdumus līduši, akmeņus vēluši un mājas cēluši. Par zelta naudu zemi pirkuši. Caram Pēterim I par godu bija jāstāda koki, kas pamazām – vai nu zibens ķerti, vai savu mūžu nodzīvojuši – mirst. Apmēram pirms 20 gadiem “Kalna Pakalniešos” ieradās jauni saimnieki – viena uzņēmīga un bezgala strādīga ģimene. Var tikai apbrīnot Guntas – būtībā trauslas sievietes – sīkstumu, uzņēmību, izdomu un darbaspējas. Ir, no kā mācīties kaimiņiem. Vecākais dēls, tagadējais “Kalna Pakalniešu” saimnieks Gatis ir mantojis no vecākiem labākās īpašības. Tagad viss ne tikai zied un plaukst, bet pie mājas ir “saaugušas” daudzas ēkas. Ar nelieliem papildspēkiem tas ir Guntas palīga Māra darbs. Ar lielu uzcītību viņš ņemas galdniecībā un apdzīvo par “Pakrastiem” pārdēvētos “Vidus Pakalniešus”. Bet ne jau nosaukumā slēpjas būtība, galvenais – lai satiktos pareizie cilvēki. Kaimiņi ir tie, kam jāsadzīvo, lai nu kāds mēs katrs būtu. Un mēs viens no otra varam daudz ko mācīties.
