Gulbenē pirms nedēļas bija iespēja apskatīt ne tikai kaķu izstādi, bet arī redzēt kaķu cirka priekšnesumus.
Gulbenē pirms nedēļas bija iespēja apskatīt ne tikai kaķu izstādi, bet arī redzēt kaķu cirka priekšnesumus.
Cirka veterāne Anna Armand ar kaķu dresūru nodarbojas jau vairākus gadu desmitus. Savus mazos cirka aktierus viņa sauc par bērniem un uzskata, ka pati kaķiem ir kā mamma, kas dzīvniekiem liekas neveikla, bet mīļa. Cilvēki sakot, ka Anna pati ir līdzīga kaķim, kaut gan pēc horoskopa ir Suņa gadā dzimis Skorpions.
“Man ir 14 kaķi. Tie visi ir Rīgas cirka veterāni. Es ar kaķu dresūru nodarbojos jau vairāk nekā 25 gadus. Kādreiz biju pirmā Latvijā, kas uzstājās ar šiem dzīvniekiem. Tas vienmēr ir skaisti un iespaidīgi, kad uz skatuves ir daudz kaķu, kas visi klausa dresētāju. Pieredzējušākais kaķis man ir 17 gadus vecs, jaunākais – pusotru gadu vecs,” stāsta A.Armand. Šobrīd viņa ir pensijā, bet sagatavojusi sev maiņu – jaunu kaķu dresētāju Darju, kura apmācījusi sešus kaķus.
A.Armand saka, ka kaķi tāpat kā cilvēki ir dažādi. Visiem vari veltīt vienādas rūpes, tomēr viens kļūst par akadēmiķi, bet cits par sētnieku tālāk netiek, kaut arī skoloti vienādi un visiem veltīts vienlīdz daudz laika un uzmanības. Tāpēc ir jāredz, kurš kaķis ir talantīgāks. Jāprot ar talantīgo vienoties par sadarbību.
Viņa saka, ka kopā ar kaķiem dzīve ir gan grūta, gan viegla. Esot jāzina daži noslēpumi, lai spētu kaķim kaut ko iemācīt. “Kaķi dresēt nevar. Kaķi nemēdz būt dresēti, bet gan skoloti, gudri. Pretstatā sunim, kas piedzimst, lai kalpotu cilvēkam, kaķis piedzimst, lai būtu blakus, lai cilvēkam atļautu būt blakus,” saka A.Armand.
Viņa stāsta, ka tiem, kas nolēmuši mājās turēt kaķi, vislabāk to iegādāties mazu – kamēr vēl nav apritējušas 36 dzīves dienas. “No 33. līdz 36. dzīvības dienai kaķis iegumē savu klanu. Ja kaķēns šajā laikā redz acu priekšā saimnieku, tad secina, ka tā ir viņa mamma. Kaķis sevi sāk uzskatīt par cilvēku. Kaķis uzticas saimniekam, kad jūt mīlestību. Tas nozīmē kaut ko vairāk par regulāru barošanu un labu aprūpi. Kaķim ir vajadzīga mīlestība un cieņa. Tad arī dzīvnieks ar prieku mācās, lai sagādātu prieku saimniekam,” stāsta A.Armand.
Kad viņa sākusi dresēt kaķus, neko par tiem nav zinājusi. Nācies mācīties no savām kļūdām.
“Es pati arī daudz ko iemācījos no kaķiem, galvenokārt – pacietību. Kaķi nedrīkst sodīt. Kā var sodīt mazu mājas kaķi? Nekā. Var tikai sarunāties, pārliecināt,” saka dresētāja Anna Armand.
Gadās, ka izrādē kāds no kaķiem atsakās strādāt. Vienīgais sods, ko piemēro – nebaro šo kaķi kopā ar pārējiem ciltsbrāļiem, kas piedalījušies izrādē. “Pabaroju sliņķi vēlāk vienu pašu. Dzīvnieks to ļoti pārdzīvo,” saka dresētāja. Taču viņa uzsver, ka iedarbīgāka ir cita metode – mīļums pret kaķi, glāsts, kakla pabužināšana.
Kaķi – veterāni dzīvo Rīgas cirkā speciālā kaķu mājā. Bet mājās viņai ir vācu aitu sugas suns Darks, kam ir 13 gadi, un trīs mēnešus vecs kaķēns Keša.
“Šo kaķēnu izglāba mani bērni. Kaķēnam pāri pārbrauca automašīna, bet viņš starp riteņiem bija palicis dzīvs. Kaķēnu atnesa, tā viņš palika manās mājās,” stāsta saimniece.
Psihotrauma rada neuzticēšanos cilvēkam
Viņa klāsta, ka šaušalīgi notikumi, kas reiz pārdzīvoti, kaķa atmiņā var palikt visu mūžu un izpausties raksturā.
“Kaķis var vispār vairs neuzticēties cilvēkam. Vai arī vajadzēs daudz pūļu, lai šo neuzticēšanos pārvarētu,” saka dresētāja.
Viņa stāsta kādu gadījumu no savas dzīves. Gājusi uz darbu, kādā pagalmā izdzirdējusi briesmīgas kaķēna raudas. A.Armand satrūkusies, metusies 14 līdz 15 gadusvecu pusaudžu vidū. Ieraudzījusi, ka puiši moka mazu, melnu kaķēnu. Izrāvusi dzīvnieku viņiem no rokām. Jautājusi, kam pieder kaķēns. Neviens nav atbildējis, jo jutušies pārsteigti par augumā mazās A.Armand drosmi un noteiktību.
“Es pateicu, lai saimnieks nāk pakaļ kaķēnam uz cirku. Darbā mazuli ielaidu lielajā būrī pie citiem kaķiem. Mazulis iespiedās stūrī, ar ķepiņām aizsedza acis. Es stiepu roku, lai viņu noglāstītu, bet kaķēns burtiski kliedza. Viņam cilvēka roka tobrīd iedvesa šausmas. Vajadzēja daudz laika, lai viņš saprastu, ka cilvēka rokas var būt arī labas un mīļas,” stāsta A.Armand.
Šis kaķis cirkā esot kļuvis par aktieri, nodzīvojis 18 gadus. Šajā laikā viņš kopā ar citiem dresētajiem kaķiem un A.Armand uzstājies daudzās valstīs.
A.Armand uzskata, ka klaiņojošiem dzīvniekiem Latvijā nevajadzētu būt. Nepieskatīti kaķi, kas dzīvo mums blakus, rada draudus cilvēkam, sevišķi bērniem. “Rīgā daudzas namu pārvaldes risina šo problēmu. Pilsētas domes priekšsēdētājs ir atļāvis pagalmos dzīvojošos kaķus sterelizēt un vakcinēt bez maksas. To apmaksā pašvaldība. Tas ir pareizi. Es pati nesu pagalma kaķiem ēdienu. Taču šie dzīvnieki arī ir jākontrolē,” saka A.Armand.
Viņa klāsta, ka attieksme pret klaiņojošiem kaķiem nav viennozīmīga. Tos nedrīkst iznīcināt gan humānu, gan pragmatisku apsvērumu dēļ.
“Kaķim vajadzētu uzcelt pieminekli par to, ka tas izglābis cilvēci. Pats šausmīgākais, kas agrāk bija, – infekcijas slimības: holēra, mēris. Tās izplatīja žurkas un peles. Grauzēju Rīgā arī tagad ir papilnam. Tāpēc kaķiem Rīgā ir jādzīvo! Kaķi ir sanitāri, taču cilvēkam ir jāuzņemas rūpes par viņiem,” saka A.Armand.
Viņa gribētu, lai katram kaķim būtu savs saimnieks. Gadoties, ka labi aprūpēts kaķis nodzīvo pat 30 gadus.
“Vai aptverat, ka, uzņemoties rūpes par kaķi, cilvēks var gūt draugu uz daudziem gadiem. Kaķis nevar runāt cilvēku valodā, taču reizēm viņš klusējot skatās acīs, un cilvēks saprot, ka pasaulē tomēr ir mīlestība,” saka A.Armand.
