Mēdz teikt, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj. Gribētos sacīt – dzīvnieki vispār neprot nolādēt. Runa ir par mājdzīvniekiem, kuri gadsimtu gaitā ir raduši dzīvot cieši blakus cilvēkam un būt atkarīgam no mums, kas viņu acīs esam dievi. Varam pabarot, noglāstīt, dot pajumti, padarīt par saviem draugiem vai padzīt. Reizēm var tikai pabrīnīties par daudz cietušu, cilvēku nežēlības nomocītu suņu vai kaķu spēju arvien no jauna uzticēties, noticēt cilvēkam. Dažkārt tā ir labestība, kuru nemaz neesam pelnījuši, ja darām pāri vai esam vienaldzīgi pret dzīvniekiem, kad tie ir nelaimē, badā, aukstumā. Mēs aizbildināmies, ka tās jau ir pašvaldības rūpes, ka ir taču patversmes klaiņojošiem dzīvniekiem. Mēs paši sev iegalvojam, ka neesam nekādi pasaules lāpītāji. Tomēr reizēm arī mums, kuri savā dzīvē negribam ielaist svešas problēmas, nevajadzīgu žēlumu, sveši, nejauši satikti mājdzīvnieki ar savām uzticības pilnajām acīm spēj pārlauzt egoismu. Tas nozīmē, ka esam cilvēki – grēcīgas, bet emocionālas būtnes, spējīgas uz līdzjūtību. Lasu “Dzirkstelei” adresētu vēstuli, kurā lauku sieva stāsta par pagaru mūžu nodzīvojušu minci Pici. Dzīvnieks bijis paņemts inteliģentā izglītotu cilvēku ģimenē, taču drīz vien kaimiņi pamanīja, ka kaķīti mājā laist negrib. Viņš sāka dzīvot ārā, piestaigāja pie kaimiņiem, kuri vienmēr pabaroja. Taču naktsmājas neviens nedeva. Mincim tās allaž bija jāatrod pašam. Arī ziemas salā viņš bija ārā, un vienmēr to varēja sastapt vienā un tajā pašā vietā, jo tur iejūtīgi cilvēki nesa barību. Ne reizi vien vietējie novēroja – Picis kā hipnotizēts skatās savas mājas virzienā, pasper soļus uz to pusi, bet tad pusceļā griežas un nāk atpakaļ. Laikam dzīvnieks zināja, ka mājās viņu negrib, negaida. Visi apbrīnoja Piča izturību. Liekas – viņš bija no dzelzs. Neslimoja. Taču – līdz laikam. Viendien kaķis neatnāca uz tikšanās vietu ar saviem barotājiem. Viņu sāka meklēt un atrada guļam pažobelē savainotu. Kas bija noticis? Cietis avārijā, sakoda suns vai citi kaķi, bet varbūt iespēra cilvēks? Tie, kuri gadiem ilgi bija barojuši Pici, sameta naudu un aizveda viņu pie veterinārārsta. Tur tika izlemts minci iemidzināt, lai nemokās. Saimniece kaimiņiem vēlāk saldsēri teikusi, cik skaistu mūžu Picis ir nodzīvojis.
