No Tirzas pagasta centra, braucot uz Virāni, ilgāku laiks ceļš ved cauri mežam, kas kā vairākus kilometrus plata robežjosla atšķeļ pagasta daļu, kurā klusi un mierīgi ikdienu vada Virānes ļaudis.
No Tirzas pagasta centra, braucot uz Virāni, ilgāku laiks ceļš ved cauri mežam, kas kā vairākus kilometrus plata robežjosla atšķeļ pagasta daļu, kurā klusi un mierīgi ikdienu vada Virānes ļaudis. Kopā ar viņiem arī “Kaktiņu” māju saimniece Anna Jogure, kas mitinās pagājušā gadsimta sākumā celtā guļbaļķu mājā kopā ar suni un melnu kaķi. Savulaik viņa tās nopirkusi par diviem tūkstošiem latu.
Saimnieci satikām vēlā pēcpusdienā, pagalmā rindojot dažus desmitus nelielu burkānu un sarkano galda bietīšu. Pārāk maz, lai pietiktu ziemas iztikai, tomēr atspaids kādai azaida reizei. “Kādreiz bija arī dārziņš, bet vairs nav spēka tikt ar to galā, tāpēc apčubinu tikai dažas dobītes un puķu dārziņu,” saka “Kaktiņu” saimniece.
Pirmās šārudens bargās salnas tajā paveikušas nevēlamo, iznīcinādamas visu ziedu krāšņumu, tāpēc to stādītāja un ravētāja ir nedaudz noskumusi, jo ziedus viņa līdzina ar atmiņām par “kādreiz” un “tagad”.
Ar apziņu – jāspēj paveikt
Anniņa stāsta, ka mūža lielāko daļu pavadījusi Jaunadulienā, bet tad, šodien viņai neizskaidrojamu iemeslu dēļ, tur vairs nepaticis, tāpēc paklausījusi toreizējā kolhoza priekšsēdētāja Egona Muižnieka piedāvājumam iegādāties “Kaktiņus”, lai strādātu tuvējā fermā par ganu.
“21 gadu govis ganīju. Man tas patika pat labāk nekā veļas mazgātājas darbs Tirzas slimnīcā. Vai cik grūti bija mazgāt ar rokām! Kad slimnīcas vadība iegādājās veļas mazgājamās mašīnas, kļuva vieglāk,” atceras Anniņa. Par smeldzi rokās viņa nav sūdzējusies nekad. Bijusi pacietīga itin visā, pieņemot dzīvi kā cilvēkam nemaināmus likteņa noteikumus. Arī tos četrus gadus, kad līdz ar vīriem gājusi meža darbos, lai zem spītīgas pacietības lakata paslēptu nespēku. Anniņu vienmēr vadījusi apziņa – man tas ir jāvar un jāpadara.
Atļaujas rītos pavaļoties
“Kaktiņu” saimnieces dienas līdzinās viena otrai, bet katrai no tām viņa nesteidzīgi piemeklē kādu nodarbi. “Agrāk rītos agri cēlos, bet tagad atļaujos pavaļoties,” viņa saka un stāsta, ka nesen beigusi rindot malkas ielas mājas tā sauktajā aukstajā galā, lai, iestājoties aukstam laikam, vecais skurstenis varētu izpīpēt dūmu pīpes. Pēc šā darba gan agri laidusies vakara nomidzī, jo 78 gadu nasta viegla šķiet tikai jaunībai. Saimniece prāto, ka būtu labi, ja kāds palīdzētu nojaukt sabrukušo kūtiņu, kas kā skaudra liecība dēd gandrīz pašā pagalma vidū. Malkas pietiktu ilgam laikam.
“Daudz to jaucēju pieteicās, tikai nezinu, kur nu visi palikuši,” viņa prāto, klusi piebilzdama, ka solītāju vienmēr bijis vairāk nekā darītāju. Brīdi Anniņa uzmet ašu skatienu graustam, tad uzgriež tam muguru. Varbūt tā viņai vieglāk atbrīvoties no skaudrās patiesības, ka laiks saēd ne tikai ēkas, bet arī cilvēka fizisko spēku. “Kad jau kūts vēl bija, tad turēju divas gotiņas, ko nu vairs,” līdz ar nopūtu atskan vārdi.
Laimējies daudz neslimot
Anna sarosās tad, kad aizrunājamies par veselību, ko ikviens cilvēks šodien cenšas turēt pirmajā vietā. “Mūžā nekad neesmu daudz slimojusi. Tikai tad, ja dakterīte aicina uz apskatēm vai kādām potēm, noteikti eju. Pie dārgiem dakteriem jau nepietiek naudas, lai aizbrauktu, jo vienīgā iztikšana ir nelielā pensija,” saka sirmgalve. No tās viņa pārdomāti prot atlicināt visam. “Malku nopērku, par zemīti samaksāju, maizītei pietiek. Varētu jau atteikties no zemes, bet, kamēr es dzīvoju, tad ir tāda drošāka sajūta,” saka Anniņa.
Lasa grāmatas par lauku dzīvi
“Ziniet, es tagad esmu palaidusies uz grāmatu lasīšanu. Pati brīnos, kāpēc tā noticis. Lasu tās veclaicīgās – Jaunsudrabiņu, Akurateru, Poruku, Londonu. Arī Monikas Zīles grāmatas. Tur tā vairāk par manu jaunību un lauku cilvēku šodienas dzīvi uzrakstīts,” stāsta “Kaktiņu” saimniece. Ganu gaitās staigājot, arī Anniņa pati uzrakstījusi daudz dzejoļu, tikai šodien ar tiem pierakstītās burtnīcas esot tā nolikusi, ka meklēšanai vajadzīgs laiks, bet no galvas kādu atminēties arī nevarot. “Visu ko izdomājos, iztēlojos un rakstīju. Arī skečus izdomāju. Neviens teātris tos nav izspēlējis. Viss pie pašas palicis,” saka Annīte un piemetina, ka pagasta avīzes “Tirzaskrasts” veidotāji esot interesējušies par viņas sacerējumiem.
Spējusi sadraudzēties ar vientulību
Ja no “Kaktiņiem” Annai piedāvātu pārcelties uz dzīvi pagasta centrā vai pat pilsētā pie brāļa, viņa šai iespējai pretotos, jo uzskata, ka vecus kokus arī neviens nepārstāda, jo tie nīkuļo. “Ar vecu cilvēku ir tāpat. Man te ir labi. Esmu pieradusi pie vientulības un laukiem. Ja sadomāju, aizeju uz tuvējo veikalu, tur satieku draudzenes un paziņas, tad par visu parunājamies. Jūtos tā, it kā būtu bijusi ciemos,” saka vecīte. Kad ārā darāmais atlikts malā, Anna ieslēdz radiouztvērēju un seko visām dzīves aktualitātēm.
“Man taču vajag zināt, kas pasaulē notiek,” viņa bilst, nebēdājot, ka nav televizora un telefona. “Ir vairāk miera. Ko tad citu man vairāk vajag?” klusi saka Anna Jogure, atslīgstot uz soliņa pie neskaitāmu soļu nodeldēta lieveņa.
Daudzreiz viņa tā sēdējusi, ļaudama atmiņām vest cauri nodzīvotajiem gadiem. To vieglumu un grūtumu vislabāk zina viņa pati.
