Tirzmalietis Arnis Markovs joprojām godā tur kalēja arodu
Kalēja amats kopš seniem laikiem vienmēr ir turēts godā, jo mūsu senči bez kalēja prasmes nevarēja iztikt. Šodien situācija ir mainījusies, jo, kā uzskata Tirzas pagasta „Sūniņu” māju saimnieks Arnis Markovs, pie kura pēc kalēja pakalpojumiem vēršas cilvēki no visa novada, gandrīz visu, ko agrāk smēdē izkala kalējs, tagad iespējams iegādāties lielveikalā. Tomēr kalējs nedomā aizslēgt smēdes durvis un ļaut sarūsēt kalēja āmuram, jo smēde ir senā aroda lieciniece.
„Esmu dzimis un audzis „Sūniņās”. Mans tēvs kolhozā strādāja par kalēju. Atceros, biju vēl mazs puika, bieži gāju viņam līdzi uz smēdi. Man tika ļauts ugunī nokaitēt dzelzi un tad kalt, lai gan nebija viegli cilāt smago āmuru. Atceros, kaļot dzirksteles lidoja uz visām pusēm, līdz vienā brīdī sajutu, ka deg vēders, tomēr tēvs mierināja, ka tas nekas. Agrāk, kad laukos pirtsaugšā žāvēja gaļu, to kāra uz lieliem metāla āķiem. Āķis tad arī bija mans pirmais veikums. Protams, tēvs nedaudz visu pielaboja,” atceras Arnis, aicinot ienākt mazajā smēdē, ko viņš pats ierīkojis un aprīkojis ar visu nepieciešamo. Kalēja amatu Arnis nav apguvis speciālās skolās, bet vērojis, kā savulaik strādājis tēvs. „Nesen pārliecinājos, ka kalējam tomēr palaikam vajag kaut ko izkalt, citādāk šis tas pamazām sāk piemirsties. Ekskursijā uz smēdi pieteicās bērni no skolas. Prātoju, ko viņiem būtu spēkam izkalt. Izlēmu, ka tās varētu būt cemmes, āķi, kāds krampītis vai naglas. Sāku kalt krampīti, bet ilgāku laiku nebiju to darījis, tāpēc arī pašam uzreiz viss neizdevās. Cītīgi visu atkārtoju, līdz sapratu, kurā vietā vajag pareizi uzsist. Brīnos, ka bērniem par kalēja amatu ir tik liela interese. Ne tikai puikas, bet arī meitenes mēģināja izkalt naglu, “ stāsta Arnis.
Kalējs uzsver, ka smēdē pirmais un pats galvenais amata rīks esot kalēja lūškas, kas paredzētas tam, lai kalšanas laikā labāk varētu saturēt nokaitēto dzelzi. Lūškas ļauj kaļamo materiālu viegli grozīt uz visām pusēm, kā vien vajadzīgs. „Rau, šīs lielās lūškas es pats izkalu un, re, joprojām labi kalpo. Vajadzīgi arī dažāda svara un lieluma āmuri. Tos pats esmu savulaik izkalis,” rāda Arnis. Neviena smēde nav iedomājama bez laktas un ēzes. Nelielā ēze arī ir viņa paša uzmeistarota. Par uguns iekuršanas vietu ēzē Arnis izmantojis agrāko laiku govju dzirdni no metāla. Arī smirģelis ir paša rokām uzmeistarots, jo kādreiz mūsdienīgā leņķa slīpmašīna amatniekiem bijis tikai sapnis. „Varbūt vēlaties kaut ko izkalt, varu ēzi iekurināt?” joko saimnieks.
Pie smēdes durvīm piestiprināts rūsas klāts pakavs. Tas esot īpašs pakavs, kas pirms daudziem gadiem ticis kalts speciāli to zirgu apkalšanai, kas nodarbināti meža darbos. Pakavā izkaltais nelielais trijstūris domāts, lai pasargātu zirgu kājas no savainošanas pret zariem. Smēdē pie sienas sarindojušies vairāki desmiti pakavu. Kalējs smejas, ka viņam to esot vairāk, nekā vajadzīgs, tikai laiki esot mainījušies. Bijis laiks, kad nedēļā vajadzējis apkalt trīs četrus un pat vairāk zirgus, bet tagad kaste, kurā salikti visi zirgu apkalšanai vajadzīgie instrumenti, tā arī stāvot dīkā. „Nav jau vairs zirgu. Agrāk braucu pa visu novadu zirgus apkalt. Laikam jau esmu palicis vienīgais kalējs. Nav nācies dzirdēt, ka kaut kur vēl kāds nodarbotos ar zirgu apkalšanu. Tāpat jau sava zināšana tam ir vajadzīga. Ir jāpārzina zirga kājas anatomija. Naglu zirga nagā nevar dzīt kā dēlī,” norāda Arnis. Pat vietējiem pagasta ļaudīm neko vairs nevajagot. Ja nu vienīgi kādu krampi vai cemmi. Nupat Arnis nokalis vienu metāla mietu, lai saimniece ganībās varētu govi piesiet. „Tagad visi izmanto elektriskos ganus, kam tad tos mietus kalšu? Man darbošanās smēdē ir kļuvusi par izklaidi, bet pati smēde – par senā amata liecinieci,” domīgi secina kalējs un atceras, kā agrāk kalti lemeši spīļarkliem un metāla sastiprinājumi arkla iesiešanai. „Cirvi gan neesmu mēģinājis izkalt, jo tad ir vajadzīgs palīgs. Viens pats to izdarīt nevar. Ir vajadzīgs uzsitējs, bet arī precīzi uzsist vairākas reizes vienā un tajā pašā vietā ne katrs var. Diemžēl labu malkas skaldāmo cirvi veikalā nopirkt nevar,” pārliecinājies Arnis. Viņš strādā tikai ar melno metālu. Vispirms aplūko metāla gabalu un izprāto, ko no tā varētu izkalt. Nu jau gan metāla gabali pa pasauli vairs nemētājoties, tāpēc arī tiem, kas vēlas iemācīties kaut ko izkalt, uz „Sūniņām” jābrauc, ņemot līdzi savu metālu.
Arnis apsvēris, ka varētu jau pievērsties arī mākslinieciskajai metāla kalšanai, bet tam neatliekot laika, jo ikdienā viņš pagastā strādā par kurinātāju un elektriķi. Kur tad vēl modes un tautiskās dejas, biškopība! Arnis darbojies arī Tirzas kultūras nama amatierteātrī, bet nu gan no tā atteicies. Arī mājas darbi laukos nekad neesot padarāmi. Ja vajadzīgs, jāatlicinot laiks, lai palīdzētu kaimiņam servisā.
Arņa draudzene Inese slavē draugu par viņam piemītošo radošo izdomu. Piemēram, viņš izdomājis, kā vienā iekārtā apvienot gaļas grilēšanu, reņģu kūpināšanu un zivju žāvēšanu, izmantojot automašīnas disku, veļas mazgājamās mašīnas korpusu un grila vāku. „Arnis prot uzmeistarot visu it kā no nekā,” saka Inese. Viņa apbrīno arī Arņa galdnieka talantu. Kad viņš rosoties nelielajā galdniecībā, tad gan radošais process netiekot traucēts. Tā tapušas gan durvis un logi, gan dārza galdi un soli, gan mājvārdu norādes, parketi, simtiem cirvju un āmuru kātu un daudz kas cits. Arī jaunas krāsns uzmūrēšana neesot nekas ārkārtējs. „Lai cilvēki nesaka, ka laukos nav ko darīt! Darba ir ārkārtīgi daudz, tikai ir jāgrib strādāt. Nelielos, bet protu gandrīz visu,” smejas Arnis.
