“”Dzirkstelē” ievietotais M.Baumanes raksts, kur cenšas aizstāvēt Aiju Bērziņu, man rada izbrīnu.
“”Dzirkstelē” ievietotais M.Baumanes raksts, kur cenšas aizstāvēt Aiju Bērziņu, man rada izbrīnu. M.Baumane raksta, ka A.Bērziņa par izdarīto noziegumu sodu jau esot izcietusi ar avīzēs publicētajiem rakstiem un televīziju raidījumu sižetiem.
M.Baumanes, pirms uzsākt šādu aizstāvību, neaizmirstiet galveno – cilvēks, kam dzīvē bijušas smagas ciešanas, neradīs šādus apstākļus ne citam cilvēkam, ne lopiņam. Taču A.Bērziņa to izdarīja. To, ka viņai Sibīrijā ir bijis jācieš, neviens neapstrīd, jo tur visi bija cietušie.
Kad citi viņai ieteica turēt tikai vienu gotiņu, viņa neklausīja, bet par tādu padomu sadusmojās.
Lai šis raksts paliek anonīms. Lūdzu publicējiet droši, jo neviens vārds nav nepatiess,” raksta “Dzirksteles” lasītāja.
No jauna sākat pērt
“Cienītā Marta Baumane, jūs pati ar savu rakstu 29.marta “Dzirkstelē” no jauna sākat pērt Aiju Bērziņu. Ja cilvēks pastrādājis tādus darbus, viņam par to jāatbild. Nav svarīga pagātne. Tāda tā bijusi daudziem. Neviens to neņem vērā. Arī mana bērnība bija smaga, lai gan nebiju izsūtījumā. No 1948. līdz 1954.gadam bija smagi gadi. Pēc maizes kukulīša bija jāiet divpadsmit kilometri, naktī jāstāv rindā. Vai maizes visiem pietiks, tas vēl bija jautājums.
“Istrebiķeļi” (toreiz tā sauca), ar plinti stāvot klāt, atņēma pēdējo pārtiku, kas bija mājās. Mēs, mazi bērni, dzīvojām mājās bez maizes un bez drēbēm.
Kara laikā ģimenes izputēja, naudas nebija, par ko pirkt. Kolhozā vecāki strādāja smagi un daudz, bet alga gada beigās nesanāca. Kolhoza priekšsēdētājs un grāmatvede kolhozu “nodzēra”. Kolhozniekiem par darbu nekas neiznāca.
Uz skolu gājām ar sausu maizīti kabatā, labi, ja vēl tāda bija, bet mācīties vajadzēja. Toreiz to pat par maizi nosaukt nevarēja.
Mums nav kam žēloties un prasīt kompensāciju par nozagto, smagi, grūti pavadīto bērnību un jaunību. Jūs visi represētie esat cietuši daudz, tomēr ne jau tādēļ katru dienu būtu, jāžēlo, jāsaudzē pat smagos noziegumos. Tā nedrīkst notikt. Šķiroja cilvēkus 50 gadus un tagad atkal šķiro. Tas ir apnicis. Pārējie ir nulles vērti, arī pensijas niecīgas, smieklīgi mazas par visa mūža godīgu darbu un nozagto bērnību.
Pietiek gausties – visi ir tikai cilvēki. Arī jūsu pieminētā Aija bez gala daudz pa avīzēm ir nemitīgi “pērusi” citus gan vietā, gan nevietā. Lai reiz saņem sodu, ko pelnījusi.
Zināmu apsvērumu dēļ vārdu nerakstīšu, bet ceru, ka mana vēstule liks par kaut ko padomāt,” raksta cita lasītāja.
Vai aptverams ar prātu?
“Jau laikus atvainojos, ja nemācēšu tēlaini izteikties, esmu satraukta. Tikko izlasīju “Dzirkstelē” rakstu “Vai nav jau diezgan sodīta?”. Pilnīgi drebu no dusmām. Ja jau A.Bērziņa ir cietusi, tad viņa palikusi par necilvēku, tā rīkojoties ar lopiņiem. Viņa nemaz tik nesaprātīga nav, vienu brīdi rakstīja avīzei rakstus.
Vai tas ir normāla cilvēka prātam aptverams – mērdēt mēmu lopiņu badā? Mans vīrs vienreiz aizveda savu gotiņu uz kautuvi, atbraucis mājās, teica: “Tā ir pirmā un pēdējā reize, kad vedu savu lopiņu uz kautuvi. Viņai taču bija asaras acīs.”
Tagad esmu vientuļa pensionāre un 2.grupas invalīde, bet savu govi uzturu kā bērnu. Labāk pati neēdīšu, bet lopi man visi paēduši,” raksta pensionāre Kupena Lizumā.
