Problēmas var noskaidrot un informāciju var līdz galam precizēt tikai komunikācijas procesā. Tas visiem ir saprotams. Bet, ja šis process ir apgrūtināts, ja ir uzlikti mākslīgi šķēršļi, ko tad? Tādas pārdomas rodas, saskaroties ar savdabīgu varas izpratni Gulbenes novada domē. Liekas neticami, jo ir taču 21.gadsimts, dzīvojam neatkarīgā Latvijā, nevis, piemēram, kaut kur Pleskavas apgabalā. Tas nu tā. Humoram.
Katram cilvēkam ir tiesības redzēt, dzirdēt, just, domāt un runāt. “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta,” ir teikts Satversmē.
Lūk, piemērs. Kāds gulbenietis “Dzirkstelei” sūdzējās par 20.septembra vakarā tumsā grimušo Nākotnes ielu. Cilvēks bija arī pieminējis, ka šādas problēmas viņš kā konkrētās ielas iedzīvotājs ir piedzīvojis vēl pagājušajā ziemā. Paldies šim cilvēkam par viņa pilsonisko aktivitāti un laikraksta redakcijai nosūtīto sašutuma pilno vēstuli! Tā kā “Dzirkstele” vienmēr ir bijusi un būs tautas pusē, mēs turpināsim uzklausīt, pieņemt iedzīvotāju viedokļus, vēstules un iespēju robežās arī publicēsim. Mēs nenopratināsim tos, kuri mums uztic savas domas un redzējumu. Mēs ticam cilvēkiem. “Dzirkstele” saprot, ka katra cilvēka skatījums var būt subjektīvs, vienpusējs, “Dzirkstele” arī zina, ka bieži vien dzīvē katram mēdz būt sava taisnība. Un mēdz būt arī pārpratumi. Tāpēc ir jārunā, jāapmainās ar informāciju un jācenšas saprasties. Jo sevišķi tad, ja runa ir par jautājumiem, kas aktuāli lielai daļai iedzīvotāju. Tikai tā – bezbailīgi – mēs visi kopā labticībā varam risināt problēmas, domājot par kopējo labumu.
Tā redzu saikni ar iedzīvotājiem, kura “Dzirkstelei” ir pats lielākais dārgums.
Par “Dzirksteles” sadarbību ar pašvaldību un tās iestāžu, uzņēmumu darbiniekiem no savas pieredzes varu sacīt tā – līdz šim sadarbība lielākoties bija veiksmīga, valdīja normāla darba atmosfēra, savstarpēja cieņa un uzticēšanās. Preses likums nosaka: “Valsts un sabiedrisko organizāciju amatpersonas var atteikties sniegt informāciju tikai tad, ja tā nav publicējama.” Tātad atteikties runāt var tad, ja tādējādi, piemēram, tiktu izpausts valsts noslēpums. Līdz šim pašvaldībā strādājošās valsts amatpersonas bija pilsoniski atsaucīgas. Informāciju par iedzīvotājiem svarīgiem jautājumiem “Dzirkstelei” bija iespējams saņemt, noskaidrot, precizēt, pārprecizēt, jo informācijas ieguves process ir nepārtraukts, tas nebeidzas ar vienas atbildes saņemšanu. Paldies par labo praksi, kāda bijusi līdz šim! Saku to ne tikai savā, bet arī “Dzirksteles” lasītāju vārdā! Domāju, ka no labas sadarbības prakses ieguvēji bija arī pašvaldības darbinieki. “Dzirkstele” taču palīdz ne tikai izskaidrot sabiedrībai novada domes darbu un tās lēmumus, bet arī palīdz apzināt nepilnības, kļūdas, lai pēc tam varētu veikt vajadzīgās izmaiņas. Laikraksta misija vispār ir veicināt viedokļu apmaiņu, aicināt izteikt viedokļus, fiksēt un darīt tos zināmus sabiedrībai.
Taču tagad ir notikušas pārmaiņas pašvaldības komunikācijā ar “Dzirksteli”. Tā vien liekas, ka novada domē ir ieviesta kaut kāda mākslīga kontroles sistēma, jo nu cits pēc cita amatu pildītāji čukst, ka viņiem it kā esot aizliegts runāt ar presi. Lai žurnālisti vēršoties pie sabiedrisko attiecību speciālista! Kāpēc? Tāpēc, ka žurnālisti traucē, ir muļķi vai tāpēc, ka uzdod reizēm nepatīkamus jautājumus un atklāj to, ko pašvaldībā kādam gribētos noklusēt?
Sākumā neticēju savām ausīm un domāju, ka tas ir neizdevies joks. Taču tad mutiskā sarunā arī “paši ziniet ko” saņēmu norādi, ka patiešām man kā “Dzirksteles” žurnālistei komunikācijai ar novada domes speciālistiem ir jāizmanto sabiedrisko attiecību speciālists. Man šķiet – “paši ziniet kas” ir kaut ko pārpratis, sev vēlamo uzdodot par realitāti. Vidzemes guberņā brīvlaišana ir notikusi jau 1819.gadā! Un “Dzirkstele” nav pašvaldības izdevums, kā arī nesaņem nekādu finansējumu no pašvaldības. “Dzirkstele” bija un ir neuzpērkams laikraksts. Turklāt Preses likums skaidri pasaka: “Nav pieļaujama iejaukšanās masu informācijas līdzekļu darbībā.”
Ir skaidrs, ka tiem, kuri studējuši komunikācijas zinātni Latvijas Universitātē, ir citāds priekšstats par pašvaldības realizējamajām sabiedriskajām attiecībām. Šobrīd Gulbene novada pašvaldība šīs attiecības ir padarījusi komiskas un “nevelkošas”. Tā ir īsta “bremze” gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, kas neveicina cieņu ne tikai pret “Dzirksteli”, bet galvenokārt pret novada iedzīvotājiem (kuri nav pašvaldības ienaidnieki!).
Ļoti cienījamie novada domes, tās iestāžu un uzņēmumu darbinieki, amatpersonas un to pakļautībā strādājošie, jūs drīkstat runāt ar “Dzirksteli” un ne tikai ar to. Un “Dzirkstele” drīkst jums jautāt! Mums katram šīs tiesības ir devusi brīvā un demokrātiskā Latvijas valsts. Jo vairāk un brīvāk mēs savā starpā komunicēsim, jo mazāk būs neziņas, baumu, kļūdainu priekšstatu un pārpratumu. Turklāt “Dzirkstele” vienmēr ir gatava atvainoties par savām kļūdām, ja tādas tiek pieļautas! Es atvainojos pilsētas pārvaldei, jo patiešām nezināju, ka ielu apgaismojums Gulbenē ieslēdzas automātiski. Tagad zināšu. Un arī visi “Dzirksteles” lasītāji tagad zinās. Paldies! Vai nepatiesība ir Nākotnes ielas iedzīvotāja stāstītais par to, ka pagājušajā ziemā bija brīži, kad pilsētā kaut kur nedega ielu apgaismojums? Vai tiešām šim cilvēkam, kurš redakcijai to pavēstījis, un “Dzirkstelei” būtu jāievieš uzskaites burtnīca un viss tur jāpieraksta? Būsim iekšēji brīvāki, labvēlīgāki cits pret citu. Atcerēsimies, ka Latvijā suverēnā vara pieder tautai. Pašvaldība ir šīs valsts maza daļiņa. Tātad – kam kalpo “Dzirkstele”? Kam kalpo pašvaldība?
