Kas šodien ir pats svarīgākais jautājums, kas nodarbina cilvēkus Latvijā? Protams, es to intuitīvi nojautu, taču skaidri apzināju kādā sadzīviskā situācijā.
Kas šodien ir pats svarīgākais jautājums, kas nodarbina cilvēkus Latvijā? Protams, es to intuitīvi nojautu, taču skaidri apzināju kādā sadzīviskā situācijā. Bāztin piebāztā satiksmes autobusā, kurā biju viena no pasažierēm.
Puisis, kam nedaudz pāri 20, ar uzbāzīgi skaļo pļāpāšanu pārkaitināja vai visus pasažierus. Rīgā iekāpis autobusā kopā ar draugu, viņš ceļā “iesila” arvien vairāk. Draugiem nācās braukt, stāvot kājās. Tā gadās tiem, kas biļetes pērk pēdējā brīdī. Iesākumā puišu paslepus tukšotā šņabja pudele, tuvojoties mājām, vairs netika slēpta. Skurbais prāts mudināja runāt – arvien vairāk un arvien skaļāk. Pāri visam autobusam skanēja viena puiša atklāsmes. Viņš diskutēja ar kādu dievbijīgu kundzi pusmūža gados, kura, braucot autobusā, lasīja žurnālu kristiešiem. Puisis palūdza aplūkot žurnālu, iepazinies ar virsrakstiem metās noliegt Dievu un ticību. Viņš gānīja katoļu baznīcas priekšstāvjus, jūdus un pašu Dievu apsūdzēja divkosībā. Kur tas esot bijis brīdī, kad veidojās jaunā valdība Latvijā?! Laikam esot devies atvaļinājumā uz Kanāriju salām. Puisis, netaupot vārdus, pauda, ka valsti var glābt tikai pilsoņu karš. Dievs ne. Kā lai tam ticot, ja cilvēki par Dievu atceras tikai tad, kad klājas slikti. “Pierādiet, ka Dievs ir, man vajag praktisku pierādījumu. Kā var ticēt tukšam gaisam!” kaismīgi runāja viņš.
Gan sasmīdināta, gan sakaitināta par puiša nepieklājīgi skaļo tērgāšanu, kāda šīs “lekcijas” klausītāja mēģināja lektoru apklusināt ar bikliem iebildumiem, bet – viss velti. Viņš nebija aizrunājams. Kā varot ticēt kaut kam tik nereālam kā Dievs, griboties kaut ko, kas tur pie zemes. Tad jau drīzāk jātic zemes gravitācijas spēkam. Tā runāja un runāja puisis. Iesmējos, un svešiniekam, kas sēdēja man blakus autobusā, teicu: “Viņš tic šņabim, tas tur pie zemes.” Blakussēdētājs teica: “Jā, šņabis nepievils.” Un tā, neviļus iesākta, turpinājās mūsu saruna par ticību.
“Jātic pašam sev,” man teica sarunbiedrs, kam varētu būt ap 40. “Tas ir visgrūtāk,” iebildu es, domādama gan sevi, gan tērgājošo jaunekli. Vīrietis teica, ka tā esot gan. Re, jauneklis, kas tik skaļi tērgā, esot par slinku, lai noticētu sev. No viņa šobrīd Latvijai maz labuma. Tie, kas ticot sev, tie neklaigā. Bet varbūt mazāk ļaunuma no tādiem, kas klaigā pēc ticības un neko nedara. Ļaunāk, ja ticības nav, bet dūšas daudz, lai kalnus gāztu.
“Jāmēģina dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu, arī tad, kad ir daudz jautājumu,” sacīja mans blakussēdētājs. Bet jautājumu esot arvien vairāk, ja cilvēks vēlas noskaidrot patiesību. “Jo vairāk iedziļinies, jo vairāk neskaidrā,” teica viņš. Pašam visgrūtāk esot bijis padomju gados, kad sūtīts karā uz Afganistānu. Palīdzējis karavīru teiciens – “Za roģinu žizņ atdaķ, a česķ – ņi za čto.” (Par dzimteni dzīvību atdot, bet godu – neparko neatdot.) Pamazām viņš mainīja arī manu viedokli par skaļi tērgājošo puišeli. “Paskatieties, tagad autobusā aizmugurē ir daudz brīvu vietu. Viņš varētu iet tur apsēsties, bet viņš paliek tepat. Viņam vajag šo sarunu ar ticīgo sieviņu. Viņam šī saruna ir svarīga. Mēdz teikt, ka katrs runā par to, kas sāp,” teica vīrietis. Bet skaļais tērgātājs tikmēr bija paspējis paziņot visam autobusam: “Dieva nav!” Bet sieviete, ar kuru diskutēja puisis, tikai klusi noteica: “Lai Dievs jums piedod šos vārdus.”
Puisi faktiski varētu administratīvi sodīt par atrašanos dzērumā un dzeršanu sabiedriskā vietā, kas nebūt nav restorāns. Bet visapkārt bija tikai cilvēki. Un neviena policista. Juridiskās normas te bija liekas. Un man pašai sanāca smiekli un raudiens vienlaikus. Puika taču gluži vienkārši ir salielījies… “Vai vēl kādam ir jautājumi?” pavaicāja “lektors”? “Ir,” klusi un ar humoru noteica mans blakussēdētājs tā, lai to dzirdētu tikai es, “kad jūs kāpsiet ārā, jaunais cilvēk?” Mēs nosmējāmies. “Jūs vairs nedusmojaties?” blakussēdētājs jautāja man. Izrādījās, ka jauneklis – “prātvēders” kāps ārā vienā pieturā ar mani. “Esat nu gan jūs, gulbenieši, interesanta tauta,” atvadoties sacīja blakussēdētājs. Viņš braucot uz Baltinavu, svētdien gribot tur zvejot zivis. Pats dzīvojot un strādājot Rīgā. Novēlēju: “Ne asakas!” Un mēs šķīrāmies, neatvadoties, nenoskaidrojot viens otra vārdu, nodarbošanos. Taču bija notikusi pati galvenā saruna, kāda vien starp cilvēkiem var būt. Par ticību. Šī saruna nav pabeigta.
